šorīt

šorīt diezgan agri aizbraucu uz mūsu pilsētiņu, piesēju savu dzīvnieku kā parasti, kamēr pa veičiem.

nāku atpakaļ, bariņš ar jauniem zaķiem apkart sunim.

pienāku klāt.

"jūsu sunītis?" jā, mans. "vai, cik skasts, drīkst paglaudīt?" jā, tikai bez ātrām kustībām. viņa ir ļoti draudzīga, tikai nenobiedējat, meitenes.

"vaaaij, cik mīksta! " un visas ņemas glaudīt manu suni.

vienai uzleca uz pleciem ar ķepām un sāka feisu laizīt. es viņai saku, lai tur ciet muti. :)

pastāstīju par haskijiem, kā patīk sniegā gulēt un parādīju kā māk pildīt komandas. tie skuķēni bija pilnīgā sajūsmā. manas meitas vecumā truši.

vēlāk pabraucu pēc materiāliem remontam, atkal piesēju, nāku atpakaļ un tur bērns, puika ar mammu. es taču dzirdu visu, ausis labas un viņi strīdas vai tas ir vilks. jo mans dzīvnieks ik pa brīdim iegaudas "auuuu", bet tā mierīgi ik pa brīdim, es zinu, ka viņa mani sauc. bet viņi nezina. viņa izstiepj galvu un iegaudas. "mām, tas ir vilks".

nu, tad mēs ielīdām un aizbraucām atpakaļ.

labs rīts bija.

piektdiena. rīt būs visi mājās visu dienu. lai arī esmu intraverts, man ļoti patīk kad visi ir mājās. māja jūtas pilna dzīvības. kāds cep pīrādziņus, es šmorēju savu gaļu, grūstīšanās... i just love it!

peter gabriel

patīk viņu klausīties.