priecīgus ziemassvētkus

fargo: tur ir tik daudz vairāk nekā liekas.

viņa man atdeva atpakaļ veselību.

visu mūžu es biju lunkans, sportisks, gāju no pilsētas uz pilsētu. rekords man bija dienā no jēkabpils ar kājām nonākt daugavpilī. es apstaigāju ar kajām visas latvijas pilsētas, izņemot divas. balvi un varakļāni, es nekad tur nebiju, nenonācu ar kājām, pareizāk sakot.

un praktiski vienā brīdī man sāka sāpēt mugura, stiprāk un stiprāk. tas turpinājās aptuveni divus gadus. ne tikai es sēdēju uz pakaļas, es sāku rīt, tas kļuva par kaut kādu tupu ieradumu - nekustēties un rīt. man izrakstīja zāles, ka mans nopirka skapīti, nopietni.

sāku es no tā visa atkopties mazliet pirm mana suņa. bet līdz ar viņu, es sāku atkal iet. stundām un stundām - meži, pļavas, purvi. viss! es atkal sāku iet savās "nometnēs" manos īpašumos. tas nebija tieši līdz ar viņas parādīšanos manā dzīvē. bet gandrīz sakrita.
"mēs dzīvojam ārā", tas būtu labs apraksts.
kad nepazīst, liekas ir pārspīlējums, bet cik gudrs var būt dzīvnieks, tas ir īsts pārsteigums, kad saimnieks viņā "iegulda laiku". dzīvnieka intelekts itkā atveras.

fargo: es ar viņu eju medībās, es atturējos par to runāt, jo cilvēki ir kļuvuši ļoti tam jūtīgi.
man ir nomente, suns kkur aiztinas un atnes man... pīli un noliek priekšā.
viņi ir ļoti vokāli, ja tu ierakstīsi vārdu "haskijs" tu dabūsi gaudošanu. man atliek patiekt "kusss" un ir klusums un viņa skatās apkārt, kāpēc jabūt klusai.
haskijus ir gandrīz neiespējami ņemt medībās, viņi ir pimās klases mednieki, bet viņi ir individuālisti. viņa nemāk medīt barā.
viņa ir tādā sajūsmā kad saimneiks nomakšķerē zivi, to zina tad visi 5km rādiusā.

no otras puses, ja es viņu atlaižu mežā, viņa atnāk ar medījumu - kaut peli, kāmi, žurku, pīli... viņa māk medīt it kā no dabas. bet tikai "pa savam". cilvēkam viņas medībās nav vietas.