Dāvanas

Ir tādi cilvēki — dāvanas.

Viņus satiekot uzreiz sejā parādās smaids.

Arī iedomājoties, atceroties par viņiem, ieraugot kādu atgādinājumu — reālajā vai pat virtuālajā pasaulē — uzreiz sirdī ielīst siltums, prieks un pateicība.

Esot kopā — smaids no sejas nepazūd.

Bet sirdī iemājo miers: “ir tik labi! ”

.Šos cilvēkus mēs nevaram satikt vai ieviest — viņi atnāk/parādās paši. Vai arī — viņus atsūta — kāds. Tā, kā atsūta Dāvanas.

Nevar rēķināties ar to, ka šie cilvēki būs. Tāpat, kā nevar rēķināties ar dāvanām.

Šos cilvēkus var tikai saņemt un pieņemt — ar lielāko pateicību.

Paldies. Paldies. Paldies

Un nekad nevar zināt, cik ilgi viņi būs mūsu dzīvē.

Jo rītdiena nevienam nav apsolīta.

Paldies, ka esi — šodien.

Paldies!

Šādi cilvēki ir un tie parādās tieši tad, kad tos visvairāk vajag. Esmu tos satikusi vismaz divas reizes. Viena no tām - draudzenīte dzīvoja man tieši kaimiņos un bija man atbalsts dzīves posmā, kad to visvairāk vajadzēja. Tagad viņa dzīvo citur, bet joprojām sazinamies.

Otra atkal dzīvo kaimiņos, manā mājā, bet pazinu jau sen, kopš jaunības dienām, kad strādājām kopā vienā uzņēmumā. Komunicēt sākām nesen, tikai šogad. Un atklājām, ka mums ir tik daudz kopīga tieši dvēseliskajā jomā. Esmu pateicīga par to.