Aizgāju pēc pārtikas

Veikalā, cītīgi centos iedabūt ratiņu caurumā 50 centus. Kaut kā nesanāca. No sāniem piegāja vīrietis, kurš arī gribēja ratus. Paskatījās uz manu nevieksmīgo darbību un pateica: "Tos ratus tāpat var ņemt. Tie nav pieslēgti." Kaut kam tomēr noder vīrieši. Pateicos, paņēmu ratus un cēli iestūmos starp veikala plauktiem. Biju salikusi preces ratos un stūmos uz kasu pusi. Atcerējos par nepaņemto kečupu. Noliku ratus mala un ieskrēju ejā pēc tā. Iznācu ar kečupa pudeli. Nolēmu to paturēt rokās, nelikt ratos. Tāpat tūlīt uz lentas jāliek. Sāku stumt ratus. Ieskatījos tajos un nodomāju, tomēr esmu paņēmusi krējumu, kaut nolēmu, ka šoreiz nevajag pirkt. Paga! Kāds krējums? Nemaz neņēmu krējumu un tie nav mani rati! Tā kā biju pastūmusi labi ja pusmetru, tad atstāju turpat. Pāris soļus tālāk stāvēja mani rati. Ātri trīs reizes pārskatīju preces vai tiešām manējie. Pie sevīm smejoties par sevi stūmos uz kasi. Mājās pārnākot ieskatījos oho.lv. Ja nu tie bija tracer rati, tad jau būs tapis ieraksts "kaut kāda sīkā špidrilka veikalā piegāja pie maniem ratiem un sāka stumt.... it kā nezinātu, ka man pašam patīk stumt, ... gribēja man laupīt to prieku....". Varēšu gulēt bez sirdsapziņas pārmetumiem. ( Tie bija parastā cilvēka ratiņi).

youtube.com/watch?v=vo8PheV1vzk