Sirdī iekritusi

Darbā jāsāk jauns projekts. No rīta pirms braukšanas uz to nolēmu, drusku pastaigāties pa dzīvesvietas mazajām ieliņām. Ieelpot ziedu reibinošo smaržu, pārdomāt darba secību un noskaņot sevi uz ātru, veiksmīgu iznākumu. Jau esmu pastaigājusi un lēnām eju uz sabiedrisko transportu. Pēkšņi, kā no gaisa nokritis, man blakus uzrodas vīrietis. Mani uzrunā. Sāk stāstīt, ka esam pazīstami, tikušies, ko randiņos darījuši. Pat nepaskatoties uz viņu noliedzu, ka esam pazīstami. Simts gadus neesmu bijusi uz randiņu, kurš vēl spētu mani atcerēties! Viņš no manis neatkāpjas. Cenšas pārliecināt, ka es viņu vienkārši neatceros. Tad paskatos uz viņa pusi. Ups, pat viņa vārdu atceros. Gadsimta sākumā bija mums vairāki randiņi. To noklusēju, joprojām saku, ka viņš kaut ko sajaucis. Viņš cenšas izvilināt no manis telefona numuru, nesekmīgi. Tad cenšas noskaidrot, kur strādāju arī nesekmīgi. Nezinu, kas mani izglāba. Vai tas, ka viņam kaut kur netālu bija svarīgas darīšanas un bija jāsteidzas? Vai tas, ka saprata, ka nevēlos ar viņu tikties? Vai tas, ka biju nonākusi pie transporta pieturas? Viņš aizsteidzās savās darīšanās, neko no manis neizvilinājis un bez turpinājuma. Negribu ar viņu tikties. Viņš bija (ir) ļoti geizsirdīgs. Man bija visu laiku jātaisnojas, ka ar to vīrieti, kurš uz ielas uz manīm pasktījās, man nekas nav bijis. Līdz uz mani paskatījās cits vīrietis. Atkal bija jāskaidro, ka nekas nav bijis, tikai pasktījās. Izrādās, ka vīriešiem ir ļoti laba atmiņa.

youtube.com/watch?v=wVyggTKDcOE