Pārdomas par [maniem] ceļojumu aprakstiem

Kaut kur ap 33-35 gadiem dzīvē šis tas pamainījās. Nu piemēram - izšķīros, iegādājos nekustamo īpašumu uzņēmumam, sāku attīstīt biznesu u.t.t. Līdz tam biju tāda labi apmaksāts "ofisa planktons" - nauda nāca viegli, kreņķu nekādi. Tulamoram pietika, septītajiem bembjiem arī, par meiteņu uzmanību nevarēju sūdzēties.

Sapratu, ka vajag ko vairāk. Nē, "dīvānpirdējs" neesmu bijis nekad. Jau bērnībā vilka uz visādiem "piedzīvojumiem" par kuriem šodien maniem vecākiem būtu atņemtas vecāku tiesības, uz notikuma vietu izsaukta ātrās reaģēšanas vienība un sapieri bet ar mani nodarbotos bērnu psihologs :D

Kopš 9 gadu vecuma - burāšanā, 12 gadu vecumā pirmās jahtu vadītāja tiesības (aiuto tiesības - tikai divdesmit piecos gados), kopš 13 gadu vecuma - uz kreiserjahtām - a tas nozīmēja, ka mēdzu pazust jūrā uz 3-5 vai vairāk dienām. Bet laika prognozes toreiz zīlēja kafijas biezumos, par mobilajiem telefoniem pat fantastikas filmās nerādīja, pat normāli radiosakari bija ekskluzīvs. Da ar tiem reāli varēja sazināties tikai ar lielajiem kuģiem vai robežsargiem. Īsāk sakot - piedzīvojumi patika un toreiz bija daudz plašākas iespējas "izvērsties".

Nu bet atgriežamies pie manas "30gadnieku krīzes" - Sapratu, ka negribu būt "ofisa planktons" un man vajag ko vairāk. Tā sanāca, ka realizējās mans sens sapnis par jūras dzīļu iekarošanu :) (bērnībā mīļākā grāmata - "20.000 ljē pa jūras dzelmi"). Sāku nodarboties ar daivingu. Tas automātiski uzreiz noveda pie Ēģiptes - jo tā mums ir tuvākā daivinga vieta ar augstāko price / performance rādītāju. Bija mēneši, kad pamanījos uz turieni aizlidot pat 2x. Bet nu kādi 3-4 lidojumi gadā turp - tā tolaik bija norma. Varētu teikt, ka tā bija mana pirmā "eksotiskā pieredze". Iepazinu šo valsti "no otras puses" un iepatikās viņu kultūra. Mazliet palasīju arī islāma ideoloģiju, lai saprastu, kas tur ir.

Paralēli tam, man ir kāds labs draugs, kuram ļoti patika ceļot ar auto. Nu toreiz mums nebija ne kemperu, ne karavānu, braucām vienkārši ar vieglajiem auto. Tā tāda savdabīga izklaide, bet man patika. Nedēļu dzīvojies pa auto, ja sanāk - pārnakšņo kādā viesnīcā, nomazgājies normāli. Bet nākošo nakti - teltī vai vispār atomašīnā. Pārtika līdzi dažādu konservu un sauso paku veidā. Toties atšķirībā no lidmašīnas, šāds ceļojuma veids dod lielāku mobilitāti, neesi piesaistīts kaut kādam plānam vai grafikam un arī redzi daudz vairāk. Centos lai mašīnā ir vēl kāds šoferis (biežāk tā bija "šoferiene"), kam arī patīk lieli gabali ar auto. Pa 1000-1200 km dienā - tā bija norma. Tā tika apceļota visa Baltija, Skandināvija, liela daļa Eiropas. Ārzemēs satiktie tūristi brīnijās - kā jūs tā - ceļojiet ar vienkāršiem (pareizāk sakot - pat ne vienkāršiem, bet luksusa klases) auto tādus gabalus ? Priekš tam taču ir kemperi ! Bet tos mēs vēl toreiz nebijām atklājuši :)

/turpinājums sekos/