liktenis tomēr riskē - Un tagad Tu mīli Ievu? Viņa mazliet iesārtiem vaigiem, saviem vienmēr zolīdi copē saņemtiem matiem un lielām, noslēpumā mirdzošām acīm paskatoties uz viņu pajautāja! - Kas ir mīlestība? Vai uz to ir iespējams atbildēt? Dziļi nopūtās Ivars. Vai tā ir migla, kura paceļas no pļavas agrā pavasara rītā, vai varbūt tā ir roze vāzē, kura sen jau prasa pēc ūdens?Ak jā, tā ir Tava plauksta ielikta manējā, reizē sildot to un reizē jūtot to ♥ - Es gan zinu kas ir mīlestība! Jau pārliecinošākā balss tembrā turpināja Ieva. Tās ir mūsu tikšanās, acu skatieni, apskaušanās. Un beigu beigās skūpsts! Ieva iegrima pārdomās. Apcerot tuvus un tālus nākotnes plānus, kā arī šodienas notikumus. Viena lieta gan viņai bija skaidra. Vairs nekad dzīvē viņa tik pavirši neizturēsies pret cipariem. Šodiena pierādīja, ka ievēloties vēlēšanos kad pulkstenī ir četri vienādi cipari, tā mēdz piepildīties. Tā bija interesanta sagadīšanās, jo Ivars līdz pēdējam brīdim vēl īsti nezināja, ka liktenis tomēr atkal mazliet riskējot, ir saplānojis viņu abu tikšanos. Viņš jau domāja par to, kas un cikos ir jādara lai laicīgi ierastos uz šīvakara koncertu. Bija jau satumsis. Lietus lāses klusi atsitoties pret automašīnas stiklu radīja pašas savu melodiju. Galīgi neraksturīgi laikapstākļi janvāra vidum. Sniegs nu bija nokusis pavisam. Tieši tāpēc bija jau tik tumšs, kaut gan nebija nemaz tik vēls. Ieva iekāpa blakus. - Sveiks! Paldies, ka piepildīji manu vēlēšanos! Ar sev raksturīgo burvīgo smaidu, pavisam nedaudz mulsumā kvēlošām acīm viņa sasveicinājās. - Čau, Ieviņ! Pasniedzot ziedu atteica Ivars. |
