Ziemassvētku vecītis

Bērnībā gribēju viņu tikai redzēt. Jaunībā ne tikai pieķert, bet arī iegūt no viņa autogrāfu. Tagad jau kopā uztaisīt selfiju. Šogad, biju apņēmības pilna, beidzot pieķert dāvanas liekot to īsto Ziemassvētku vecīti. To no Ziemeļpola. Kā nekā ir taču izsekošanas pakalpojuma vietnes. Nekas man nesanāca. Vienā vietnē, vecītis no Āfrikas uz Dienvidpolu ar kamanām aiztraucās. Pēc tam no Dienvidpola gar Dienvidamerikas krastiem slīdēja. Vēlāk jau atradās Kanādas ziemeļos. Tikmēr otrā vietnē uzradījās, ka Ziemassvētku vecītis cītīgi strādā. Dala dāvanas pa Eiropu. Pēc tam piestājot pie okeāna mazām saliņām ar kamanām slīdēja uz Dienvidameriku. Sapratu, ka pat Ziemassvētku vecītim vairs nevar ticēt. Jau sāku spiest asaras. Atklāsme ātrāk pār mani nāca, nekā paspēju izspiest asaru. Kaut kā viņam jau jāmānās. Savādāk, ja visi aiz rokas pieķers. Kamēr apkamps, roku paspiedies, kādam autogrāfu parakstīs un selfiju uztaisīs ( to jau visi gribētu). Tikmēr sekundes tikšķ. Bet viņam ir tikai dota viena nakts, lai visus apbraukātu. Ziemassvētku vecīti neredzēju , bet dāvanas bija. Var būt nākamajā gadā paveiksies.

youtube.com/watch?v=WrEDt4mvn34