par mūžseno un pasaulīgoViņa bija jauna, pavisam jauna, slaika un vijīga kā čūska stepes zālē. Acis viņai mirdzēja un krūtis smejoties vilņojās. “Nāc, ” viņa čukstēja, saņēmusi viņa roku un veda tumsā. Viņa kājas gāja pašas, prāts bija apklusis un ugunskura liesmu atblāzmā viņš redzēja viņas kailos augšdelmus, zeltaini brūnus, spīdīgus kā medū izmērcētus. Tie smaržoja pēc lietus, uguns un svešādām zālēm, šīs zemes zālēm... tās bija apreibinājušas viņa maņas, un viņam nebija spēka pretoties, tikai kur dziļumā kāds brīdinātājs vēl palika nomodā. Bet arī tas bija mēms. Taka vijās, cēlās augšup, krita un zuda, viņš brīnījās, ka nepaklūp - kāda cita, viņam nepazīstama jutoņa uzturēja gaitu, saucot čukstot, vilinot dziļāk, tuvāk. Elpa kļuva straujāka un sirds dunēja, viņas basās, zibošās pēdas, viņas smarža, mutē ar asinīm jaukta saldenu lūpu garša... Piepeši kustība apstājās, un sazvārojies viņš uzgrūdās viņas izstieptajai, stingrajai rokai. Pavisam tuvu izgaismojās seja. “Nāc, ” viņa vēlreiz nočukstēja, un pirms viņš paspēja ko atbildēt, viņa jau bija aiz viņa muguras, ar plaukstām aizsedzot plakstus; lēni, pa vienam viņš spēra soļus, viņas elpas vadīts. Nošvīkstēja lapas un kāds zars nokrakšķēja zem viņa kājām, uzausa gaisma. Vēsa mēness gaisma, kas spoguļojās ezera tumšajā, dzestrajā virsmā, neredzams attālāk burbuļoja kāds strauts vai avots, smejošs, viegls, dzidrs – kā viņas augums. Pirms viņš paspēja samulst, viņa jau bija nometusi drēbes, ātri kā nokalpojušu čūskas ādu, un ienirusi nakts ūdeņos. Ezers novirmoja, viņa saplūda ar neredzamjām, smalkajām zemūdens straumēm un tajā mītošo radību, lunkana un nenotverama. Minstinoties viņš sekoja, ģērbjot nost katru no drānas gabaliem kā daļu sevis, kā bruņas, kas sargājušas viņa dvēseli. Viņš sajuta māņticīgas bailes, ka, tos šeit atstājot, viņš vairs nekad nevarēs savākt sevi atpakaļ, un daļa viņa būtības paliks krasta niedrēs, viņas matos, viņas smalkajos, vijīgajos pirkstos. Viņš juta viņas skatienu, viņas auguma versmi tam nepieskaroties, un viņš bija kails pret to, kails un neaizsargāts. Viņa te bija stipra - viņš bija svešinieks. Tumsā viņš redzēja viņas tumšās, mirdzošās acis. “Nāc, ” tās teica bez vārdiem. Un viņš tām sekoja. Raganas_raksti Ragana slēpjas gandrīz katrā no mums, sievietēm, tikai cik mēs ļaujam tai būt. Cik esam patiesas un atklātas savos personības meklējumos. Raganas raksti ir stāsts par sievišķo. Instinktīvo, zinīgo, meklējošo. Spītīgo un kaismo, kluso un ietverošo. Dubļaino, kas baro, tumšo kas dzemdina. Gaišo, kas izved cauri purviem un spīganīgo, kas tur nogremdē. Tas ir stāsts par seno un mūžīgo. Mazliet par kristīgo un pagānisko, bet ietilpināts fantāzijas pasaules nedefinējamajā formā. |