mana dzīve manās domās

Lai ar ko vēlos no dzīves paņemt, vienmēr atradīsies attaisnojumi to nedarīt. Jo dienas jo tālāk ir grūti pieņemt acīmredzamo. Četras sienas un pārinformācija atrauj no dzīvošanas. Palikusi vairs tikai eksistence. Kādreiz no svara bija ko teiks citi, ko padomās. Tagad visi iekrīt vienos svaros - man ir bail. MAn bail no kaimiņa, man bail no politikas, man bail no sevis pašas. Nespēju vairs pucēties un iet ielās. Uzreiz jau domas - visi būs vardarbīgi.

Man ļoti patīk rakstīt. Tas var būt uzrakstīts nepareizi, aplami, bet rakstīšana rada nomierinošu sajūtu, domu, ka spēju lielas lietas. Te smaids līdz ausīm. Jo rakstīt neko ir tikai savas pašapziņas priekam. Nevienam citam neinteresē, ka Tu vienkārši pieraksti filmu tekstus. Jo tad pašam nekas nav jādomā, bet vienkārši var baudīt rokas spēku pierakstīt tekstu. Un ja izdodas glīti, prieks un laime.

Skat cik datorrakstā rakstītais izskatās glīti.

Šoreiz mani pamudināja vienkārši, kaut ko rakstīt viena anketa. Liekas cilvēks skaisti izsakās, ir bilde ar labu attēlu, bet nespēju uzrunāt. Jo esmu aizdomu pilna. Vakar kaimiņi iedzēra. Cik bieži viņi to dara un ko vispār viņi dara man nav ne jausmas. Lai gan maldi. Jau vairākus mēnešus, šad tad viņus dzirdēju, pat trīs reizes dienā. ES nedzirdēju ne mēbēlu čīkstēšanu, vai kādas skaņas kas kādu ritmu atgādinātui, bet es dzirdēju vaidus, skaļus. Pirmajā reizē domāju, sāp, slikti, taču tad man nācās saprast, ka tas viņiem ir labi. No malas izklausijās, ka sieviete trīs reizes dienā improvizē, vai mākslīgi rada otram baudas eksistenci. Man nezkāpēc likās, ka tas tiešām viņai ir uzspēlēti. Reizēm arī viņš pēc viņas daudz zemākā tembrā gārdza. Naktīs viņi mani tādā veidā modināja, un rītos modināja, un pusdienslaikos man nācās griezt skaļāk savu TV spotifai listi. Taču vakar viņi grūstija mēbeles, skaļi bļaustijās, rupji lamājās. Skaidrs bija - ir dzēruši. Pirms likos pie miera, nācās atbildēt uz durvju klauvējienu, kur šī kaimuņu dāma man lūdzu telefonu, vajagot vīrietim piezvanīt. Neļāvu nest prom savu telefonu, runāja kāpņu telpā, es centos neklausīties, bet šo to padzirdēju. Runāja ar sievieti, lai atbrauc. Pretīm dzirdēju sakām: Tu debīla esi? Sauc policiju.
Policijas nebija, bija skaļi trokšņi. Un tad pēc desmitiem vakarā no mājas izgāja trīs sievietes ar diviem čemodāniem. Klusums, kaimiņš paklepoja. Es aizmigu. Šorīt ar skatu pavadot bernus uz skolu, redzēju kaimiņu, laikam uz darbu aizgāja.

Tagad pāri ielai otrajā stāvā uz balkona viens pīpē. Interesants pāris - darba dienās abi pīpē. Interesanti, kur viņi strādā. Laikam jau tāpat kā es attālināti no mājām. Taču viņiem jau sarkani ziedi uz balkona zied. Tā nu paies šodien diena ar datumu trīspadsmit. Iedomājos, bērnus nemācīt muļķīgajam pieņēmumam, ka šodien būs slikti. Būs kā parasti un lietus arī nelīs.