Tā melot spēj tikai viņi.

Es nezinu, vai smieties vai raudāt, bet no mums Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā tiešām baidās.Neticēju, kamēr pati nesaskāros.

Man kliente atnāca ciemos ar divpadsmit gadus vecu meitenīti.Viņas acīs bija tādas bailes, kad es sāku runāt savā valodā.Vārda tiešā nozīmē, viņi domā, ka krievus te laikam ēd.Kliente vadā pa pilsētu , lai parādītu īstenību.

Tad vēl gadījums.Klientei pieder siltumnīcas, bet nav kas strādā.Viņa izgāja cauri lielai birokrātijai, lai ievestu Baltkrievu strādnieces.Divas pieteicās.Viena, piemānija un aizmuka uz bagātīgākām Eiropas zemēm.Toties otra bija tā nobijusies, ka pat trīcēja.It kā mēs šeit visu laiku sitot krievvalodīgos.Kliente viņai bija iekārtojusi dzīvokli ar visu nepieciešamo, pat televīzoru.Viņa pie sevis tik labi nekad nav dzīvojusi.Pieņemta tika uzreiz kā savējā.Tagad raud, ka vairs netiek pastrādāt.

Pa internetu arī iet stāsts .Kad kāds Latviešu puisis dažas dienas atpakaļ bija aizbraucis uz Maskavu, un šausmās zvanīja uz mājām, kad televizijā teica, ka Latvieši dedzinot Krievu mašīnas un sitot Krievus.

Tāpēc tagad provokācijas nebūtu vēlamas, jo žurkulēns , kurš arī uzskata , ka Krieviem Latvijā slikti, sēž Briselē.Un atsakās balsot par sankcijām Krievijai, jo, neskatoties par cerībām uz Latvijas pensiju, paniski neciešs Latviešus.

Arī mēs esam kopā gadiem krievvalodīgajiem.Man zināmi ļoti jauki cilvēki, neskatoties uz tautību.Mēs parunājam abās valodās, jo es to lūdzu.Negribas zaudēt valodu, bet ja nerunā ikdienā, nevar atcerēties vārdus.

Latgalē bija neliels incidents.Kāds bija nokrāsojis sienu Ukraiņu karogu krāsā, bet nākošajā rītā cits bija uzrakstījis virsū .Atceries Dombasu.Šobrīd ši siena ir pelēkā krāsā.

Manā profesijā bieži nākas kursus klausīties krievu valodā.Un kad pārjautāju, sajūtu nepatiku, ka Latvijā jau nu jāmāk krieviski.

Bet tie ir atsevišķi cilvēki, nevis tauta.Un propogandai, kā izrādās ir vara pār cilvēkiem.Izrādās, ka ne ar katru var sarunāt.It sevišķi, ja ir Napaleona sindroms.