Aukstums

Kādreiz bija tā – es, kā jau pašam visu veco vellu vecajam vellam pieklājas, mierīgi piemetos uz akmens akača malā Purmalā, kur vajadzības gadījumā varēju kājas pamērcēt, ja nu pārāk karsti sāka mesties, un mācīju jaunos vellus un vellēnus visās vellu un vellēnu būšanās, kādas nu pagadās. Kurš mācīja jaunās vellatas un paraganas, ja vispār kāds mācīja, man nav ne jausmas. Tāpat man arī nekādas saprašanas par vellatu un paraganu padarīšanām nav, ja nu akurāt neskaita tās, ar kurām ir tik varen patīkami meņģēties.

Bet tagad visa tā vella pasaule šķiet galīgā sviekstā sagājusi. Redz, vakar pat pēc ilgāka pārtraukuma tepat savā pura malā sasaucu jaunos un vēl samērā jaunos vellus un vellēnus dzīves gudrībās padalīties un paklausīties, kas citiem sadalījies, izdalījies un tagad ar citiem dalāms. Vasarā, kad būtu īsti reizē tādu dalīšanos un mācīšanos apvienot ar bādēšanos un meņģēšanos manā akacī, šogad nācās atcelt. Daļai dalītāju, kā viņi paši stāstīja, esot par karstu, citi atkal aizbrauca uz visādām salām un pussalām, kur vēl karstāk, nesapratu īsti, kāpēc – vai tad pašu mājās tas karstums sliktāks.

Tak mana vecā sieviņa un mīļākā paragana Linda man vienā balsī stāstīja, ka, lai jau šamie braucot, kur viņiem jābrauc, pēc tam viss būšot vēl labāk. Paskatīsies, kas ta tais citās zemēs ir karstāk un labāk, un pēc tam varēšot ir ar mani, ir citiem velliem un vellēniem padalīties, kā ta lai tā sastrādā, ka pie pašiem būtu vēl labāks vai vismaz tikpat ne slikts. Tā nu es viņām toreiz noticēju, noteicu drošu sirdi, ka lai tad arī brauc klejot pa pasauli visi, kam tāda luste uznākusi, un tos, kam akurāt nav nekāda iekāriena, lai paņem līdzi. Tikšanos noliku uz vellatas Sabīnes vārda dienu – vakar kā reiz arī bija.

Sabīne mums te pura malā un Purmalā ir jaunpienācēja, kaut kad pavsarī pāri puram no dienvidrītamējā aizpagasta atkūlās. Sākumā ne vella pa latviski negribēja un nemācēja vervelēt, bet pēc dažām labi kārtīgām izbādēšanām un izmeņģēšanām, sapratis, ka viens pats galā netikšu, aizvedu viņu pie sava nāburga Dieviņtēva. Nezinu, ko vai kā viņi tur ar viņu darījuši, to gan nomanīju, ka dažu dienu Sabīnīte ar uzpampušu aci staigāja, citu akal nāburdzienei lejējie mati tādi paplūkāti izskatījās. Bet uz vasarsbeigām un Miķeļiem jau atnācēja tīri labi mācēja i maut, i riet mūsmēlē. Nu jau iepratusies arī gāgināt kā zoss un klukstēt kā perētāja – ko ta vēl vajag.

Tā nu vakar sanācām visi četri ar Lindu un Sabīņuku, un Dieviņpapu zināmā vietā. Gaidījām, gaidījām, kad tad nāks ar mums dalīties vella dalītāji. Saule jau bija nolaidusies aiz rieta un palēnām palika arvien riebīgi aukstāks, bet vēl neviens nebija rādījies. Tad man kā ar kalēja veseri pa pieri kaimiņš tāds ievilka ar kazas kāju pa pakausi. Sak, vecais, tev – tas ir man – tak velli, kas pērn izlaidumu svinēja, uzdāvināja to modīgo telefonu bez podziņām.

Pareizi, jāsaka, bija tāda lieta, pats to aparātu tik reti izmantoju, ka biežāk neatceros nekā atceros, ka man tāds ir. Velku ārā no tā cauruma kabatā, kur blakus astes strupulim es viņu, no mājas ārā iedams, parasti iegrūžu, un skatos. Reku – pāri pa divdesmit neatbildētu zvanu un vēl visādu nepastu. Un visi pa vienu tēmu – šodien, redz, dikti auksts esot, mēs nekur tāpēc neiesim, mēs labāk tiešāsaitē kaut kādīgi to lietu nodarīsim un visu nodalīsim.

Tā nu paliku tur viens sēžam, pēkšņas atskārsmes un nāburgtēva kazas kājas vēlreiz pa galvu ķerts. Abi sievieši, redz, aizgāja šamam līdzi. Bet man palika ugunsūdens, ko vieslektors no savas kaimiņmājas bija atstiepis, lai mēs tur, dalīšanā klausīdamies, nenosaltu. Vienīgi šķidrums pa nakti sasala un saplēsa buteli. Tagad laizu tos ledus gabaliņus un cenšos vismaz kaut kādu prieku gūt no tā, kas ar mani notiek. Tur tik ilgi sēžot un gaidot, kad tad tie jaunie velli ar reiz atvilksies, redz, vakar kāju nagi iesala velēnā. Nekādīgi nevaru ārā dabūt, laikam būs jāgaida pavasari. Linda uz maniem zvaniem pagaidām neatbild, varbūt citu dienu atnāks palīgā, jo, ziniet, ēst lēnām sāk gribēties tā kā vellam. Ja nu kādam nav grūti, padodiet ziņu manai sieviņai, kur es esmu, jo citādi šamā domās, ka atkal pie Lindas esmu aizmaldījies. Pašam šitajā aparātā nav vecās numura un baterija ar laikam tūlīt