Kad varēja aizgulēties

Šorīt bija agri jāceļas un jādodas dienas gaitās. Protams, es pirmā pamodos. Tad, pamodināju savu putnu. Viņš saldi žāvājās un veica rīta rosmi, cilājot spārnus. Vismaz viens no mums nodarbojas ar sportu. Jau vakar veicām pārrunas, ka ārā ir auksts. Un tur ārā dzīvo citi putni, kuriem tagad ļoti grūti. Viņš atļāva savu pārtiku ziedot arī tiem āra putniem. Pirms septiņiem jau izgāju ārā. Viens kaimiņš jau sildīja mašīnu. Neesmu vienīgā agri cēlusies, nodomāju. Kaut kādā primitīvā putnu barotavā iebēru barību. Nezinu, kas to taciņas krūmos iekāris. Katrā ziņā tā karājas jau vairāk kā gadu un neviens tur putnus nebaro. Tiku līdz stacijai. Nopirku biļeti un jau domās biju siltā vagonā. Uzkāpu uz perona, vēl nav piebraucis vilciens. Nekas. Pēc pāris minūtēm dzirdēju to, ko aukstā laikā neviens nevēlas dzirdēt. " Vilciens kavēsies, nenosakāmu laiku." Pirmās desmit minūtes nebija auksti, bet vēlāk jau sāka salt. Pēc pusstundas gaidīšanas tas atbrauca. Vispār LDz liels fuj. Uz tablo uzraksts par vilciena attiešanu jau pazudis. Skaļrunī paziņoja uz kura perona un ceļa pienāk, bet tie skaitļi nav izgaismota. Cilvēkiem ar sliktāku redzi nesaskatīt. Vairāki cilvēki citiem prasa vai tas ir kavējošais vilciens. Arī man jauna meitene pajautā. Vilcienā sazvanīju cilvēku ar kuru bija jātiekas, ka būšu ar divdesmit minūšu nobīdi. Tālāk jau kopā mēs paspējām uz tikšanos ar minūtes kavēšanos. Visu dienu man gribējās būt ātrāk mājās un ietīties pledā, siltumā. Esmu jau izbaudījusi ziemas aukstumu jau pašā tās sākumā.

Rīt atkal jāpabaro āra putniņi.

youtube.com/watch?v=7i8VkVTemUw