Parks

Vells, kāds tu tomēr esi vells, man šodien teica sieviņa un es par to gandrīz tā kā sajutos lepns. Tad kaimiņš Dieviņtēvs, kurš bija atnācis sērst, vai nu ar alus putām aizrijās vai vienkārši kaut kā jancīgi iespurdzās un es atcerējos, ka tāda vella kā es jau arī nav neviena cita. Ne manā purā, ne Purmalā, ne kaut kur citur visā plašajā pasaulē. Mēs, pura velli, visā plašajā vellu sabiedrībā tiekam uzskatīti par tādiem kā no dziļāka slāņa nākušiem un tāpēc jo īpaši cienījamākiem. Bet es vēl piedevām uz visa tā fona esmu pats visu pura vellu vecais vells.

Kaimiņtēvs šodien ne jau vienkārši tāpat bija atnācis pasērst un pašūpāt kājas pie aizpērnā alus kausa, bet nopietnā runāšanā. Līdzi viņam atklīda arī kaut kāds pilsētas kundziņš varen smalka paskata ancukā. Uz maniem atvariem skatījās tā, it kā pirmoreiz mūžā tādus redzētu, bet manu prieku par patiesu manis iekoptās ainavas novērtēšanu izbojāja viņa sarautais šņukurs, ieelpojot to, kas nu gada astotā mēneša dienu otrajā desmitā darās un garo virs pura un Purmalas pa gaisu.

Tad viņš vēl iekāpa kaut kādā puspuvušā bebru bekā un, paskatījies, kas tik mozīgi žļurkst un gurkst zem viņa kājām, iebļāvās tik spalgi, ka es jau domāju, ka Dieviņtēvs man kādu jaunu meitieti ved, un sāku punktierēt, ka jāpaiet kādu gabaliņu pretī no mājām, lai sieviņa neceltu trādirīdi. Alus arī manai bargajai kundzei no sievas nepatīk, tāpēc to es glabāju blakus akacī pie paraganas Lindas. Ir mums tāda vienošanās, ka varu glabāt, bet katru reizi, kad pakaļ eju, jāpaliek uz trīs dienām un trejām naktēm pie viņas, gultā šai sānus sasildīt. Tā nu manējā nevar izlemt, kas viņai nepatīk vairāk – olutiņu mājās glabāt, kam es zem akača jau aizlaikus izraku tik jauku pagrabiņu, vai ļaut man iet ik pa laikam uz tām trijām un trīsām pie Lindas.

Tālāk tas svešais sāka tik nešpetni mani vārdā saukt, ka nācās bez visa aļāka steigt pie nācējiem. Ar blakus akača iemītnieci tik vien sarunājām, ka, ja nu kā vai kas, nāksim visi trīs pie viņas un trejiski arī tās trīstrīs dienunaktis kaut kādīgi pievārēsim un piesildīsim. Bļāvēja manis saukšanas mudināts, ņēmu un izlēcu šiem taisni priekšā no akača. Glaunais pilsētas ancukainis vēlreiz nātni iekliedzās un nokrita ģībienā. Nācās jamo dabūt pie samaņas, dauzot ar smagu plaukstu pa visiem četriem vīrišķa ķermeņa vaigiem un pāris reizes iespļaujot sejā pura dūņas no manas vella mutes.

Kad nu šamais tā un ne citādi bija dabūts atkal uz peckām, sāka liet tādu ūdeni, ka es uz ātru roku nogādāju mūs visus trīs tomēr pats pie sava akača un vēl arī sieviņu pasaucu paklausīties. Lai jau pasmejas. Nav tā, ka pašu Purmalā šitādi dīvainīgie nebūtu manīti, bet no lielpilsētas attriekušies tomēr ir ar pavisam citādām cūcībām piezīdušies. Šitais te pats, rau, runāja tādu sviestu, ka mums ar kaimiņpapu tagad laikam vēl pāris mūžiem pietiks, ko uz maizītes smērēt.

Parku, redz, te, manā purā, paredzēts veidot. Parku, kur mātēm barot bērnus, kas no tā prieka vēl neko nesaprot, ar pupu, bet vīriem, kuri no tiem priekiem tomēr jēdz drusku vairāk, tur būtu pat skatīties aizliegts, ja ne būt klāt. Vīri toties varēšot sēdēt pie galdiņiem, kas augšot visi no vienas saknes tur, kur tagad manai Lindai ir akacis, un dzeršot bairīti alus dārzā. Jāsaka doma par tādu dārzu, kur miestiņš pats no sevis aug kokos kā āboli pura malā Purmalā, man patika. Bet te, tas svešais kundziņš saka un piecērt kāju pie zemes, te mums būs parkplacis, visu nopiķosim un nebūs te vairs nekādiem alkāniem, kas nodzērušies tik tālu, ka purns jau sāk palikt pavisam kā āzim, ko ganīties. Sieviņa iesaucās kaut ko manām vella ausīm nesaprotamu un izmeta no rokām penkokbļodu – pēc labas smiešanās der arī labi paēst un bijām izdomājuši pacienāt kaimiņu, bet tas, nāburgalops tāds, tikai māj ar galvu un runā kaut ko par visādiem biznesiem, uzņemšanām un darīšanām. Tā arī abiem pateicu, ka, ja vēlreiz dzirdēšu kaut pušuplēstu vārdu par šitādiem brīnumiem, tad parūpēšos, lai Purmalas slimnīcas uzņemšanā viņi nonāktu, pavisam nespējīgi ne kaut ko uzņemt uz krūts, ne paši uzņemti sievieša gultā tikt, bet visi turienes darbinieki ar ātrām kājām mocītos savās darīšanās pa to vietu, kur i ķeizars, i es pa reizītei ejam savām kājām. Un iespēru abus akacī tā, ka dūņas vien nomurdēja. Par to arī sieviņa teica, ka vells, kāds es tomēr esmu vella vecis.

Nobeigumā – apsveiciens šodien Olgām un rītu Klārām, ar abām kaimiņienēm, kam šādi vārdā, sēžam patlaban pie mana akača un dzeram alu. Mēģinām novienoties, pie kuras no viņām to aizmūža pūra miestiņmucu, kas vēl pagaidām stāv pie Lindas glabāt. Ja kādai no jums ir ierosinājumi šai sakarībā, laipni aicinu, rakstiet.