No saullēkta līdz saulrietam ir tikai viens sprīdis

Vai nāve ir… šausmīga? Dabīga? Skumja?...

Katrs jau teiks ko savu.

Tev ir 47 gadi un ap Tevi ir miruši apmēram 30 cilvēki – vecāki, draugi, labi paziņas. Sliktos paziņas un kaimiņus neskaitot. Ir miera laiks.

Vai tas ir daudz vai maz?

Nu, katrs teiks ko savu.

Tev ir četri gadi un vecmamma saka: „Vecaispapa nu ir pie dieviem – no šīs dienas mēs par viņu vairs sliktu nerunāsim“.

Tev ir astoņi gadi un tante saka: „Vecāmamma vairs nekad neuzsmaidīs tev un nepaņems tevi klēpī – tu jau esi liela meitene un visu saproti“… Bet Tu – nesaproti un negribi saprast..

Tev ir knapi 20, Ir mežonīgie 90.-ie un Tu laiku pa laikam uzzini, ka Tavi vienaudži – draugi un paziņas - te slīkst, te pakaras, te nomirst aiz narkotiku pārdozes.

Tev ir 25 gadi, Tu, esi jau ģimenes cilvēks un dzīvo tālu no vecāku mājām. Te pēkšņi zvana mamma, ka tēvs miris – trešais infarkts..

Tev ir 30+ un atkal uzzini, ka divas klasesbiedrenes nomirušas – kam nu vēzis, kam atkal alkohols…

Tev ir 40+ un tik daudz ir to aizsaulē gājušo draugu un draudzeņu, kam knapi pāri 40 vai 50. Tu vēl vakar vai aizvakar pļāpāji ar viņiem, bet šodien viņu vairs nav..

Šovasar - atkal divas, kuras būtu varējušas vēl dzīvot. Ne jau no Covida. Lai Jums vieglas smiltis..

Un Tu šķirsti bilžu albūmus – gan tos papīra, gan digitālos – un brīnies. Brīnies ar vienā acs kaktiņā sastingušu asaru, ar vienu mutes kaktiņu viegli un sērīgi smaidot. Tev ir daudz atmiņu albūmu ar tiem, kas tagad viņā saulē. Daudz-daudz albūmu ar tik daudziem vakardienas cilvēkiem.

Tev ir 47, un ir miera laiks… saule lēks un rietēs, koki šalks vējā – viņiem vienalga.

Skatieties. Ik pārdienas. Albūmos ar vakardienas cilvēkiem. Saulē un kokos. Un mēģiniet nesajukt prātā.

Apčih.