Kāda parasta novakare mūspagalmā.

Bija jau vakars, vīgriežu tēja nolikta ievilkties, bet cienītais vēl gribēja pabeigt piekraut gandrīz pilno malkas strēķi šķūnītī; darbiņš uz kādām 10 minūtēm. Labi, tikmēr varētu pacienāt ar vakariņām abus kaķus. Pirmais uz saucienu atnāca mājMincītis. Tā nesteidzīgi atnāca, it kā atsaucoties aicinājumam, izrādītu man īpašu labvēlību. Apsēdās pie bļodiņas. Apostīja vistas filejas gabaliņus. Paskatījās uz mani: „Paklau, es nemaz nezinu, vai šito fileju gribu. Nu jā... varbūt tev ir kāds kumosiņš šķiņķa? Nav gan? Žēl... Pastētīte varbūt atradīsies?” Atradās. Trīs reizes ar mēli pārlaidis, mājMincītis nolēma pamazām iekārtoties uz naktsguļu mūsu gultā.

Tālāk dublis Nr 2. Saucu pie durvīm klaidoņPlusku. Pēc brītiņa atnāca, (īpaši steigties, kaķuprāt, nebūtu labs tonis) apēda pastētes atlikumus, pāris kumosus filejas un apsēdās ar domīgu skatu pie bļodām. „Zini, saimniec...Aizviņdienas filejiņa bija tā kā smeķīgāka. Varbūt tāpēc, ka tu tur akniņas biji pielikusi. Nē, nu es jau neko nesaku, bet šitā kaut kā ne visai. Jā... es tad nu laikam iešu. Varbūt Inese - nu tu zini, tur pāri ielai - sagriezīs kādu cīsiņu gabalos un pasniegs vecam runčam; tad nu ar labvakaru.”

Biju palikusi ar gandrīz pilnu šķīvīti vistas filejas, kuru abi kaķi atsacījās ēst. Pikti šķendējos, ka būs vai vārnām jādod, kas nu man nepavisam nepatiktu. Te no šķūnīša cienītais iesaka uzcienāt ezi - tas nupat šo esot gandrīz vai no kājām nobadījis, pie malkas strēķa pukstēdams aizskrējis 3 centimetru attālumā garām.

Šis ezis manāmi atšķīrās no pērngada eža. Tas bija lielāks, pelēkāks, lēnāks, drošāks un ziņkārīgāks. Plaukstās paņemts, īpaši nebaidījās un itin drīz izbāza no adatām degungalu, krietni apostīdams manas rokas. Šis toties bija nelielāks un tumšāks. Kādu vakaru viņš vienkārši pēkšņi izlīda no akmeņu kaudzes apakšas, kur, manuprāt, tikai pele varētu iesprukt, un paātrā solī devās izpētīt pa taciņu svaigi izvilkto šļūteni. Par manu aizgrābto dvesienu „Ežulītis atnācis! ” īpašu sajūsmu neizrādīja. Noķerts un plaukstās saņemts, uzbruka man ar niknu pukstēšanu, katram savam šķavienam pievienodams tādu kā palēcienu, kura rezultātā visas adatas pārkārtojās un sadūrās man rokās. Pa dārzu skraidelēja ļoti ātri, īsā laikā aptverdams palielu teritoriju. Par mums īpašu kreņķi neķēra, attieksme bija tāda nedaudz nicīga.

Nu lūk, ja jau šis zvērulis sācis savu dārza inspicēšanas pasākumu, tad noliku šķīvīti dobes malā. Agrāk vai vēlāk gan jau uzskries virsū. Ilgi nebija jāgaida, kad ezis klāt gan. „Ā, filejiņa? Ņamm, šņak, šņak, šņak! ”

Un te notika tas, kāpēc es vispār ņēmos šo visu aprakstīt. Nekaunīgā vārna arī bija pamanījusi šķīvīti ar filejas gabaliņiem. „Es tā kā dzirrrrdēju, ka te vārrrrrnām kaut ko sola! Man tad nu gan būtu pirrrrrmā rrrroka! ”

Ezis pa tam lāgam bija ar abām priekškājām uzkāpis šķīvja malai, sagāzis to 45* slīpumā tā, ka gabaliņi lēni slīdēja uz viņa pusi, un steidzīgi locīja iekšā, ko māk. Mazā, trīsstūrainā mutīte kustējās apskaužamā atrumā. „Dzirrrrdi, tu, - adatu bambals! Tev māte nemaz nav mācījusi anštendīgas manierrrrres? Kurrrrš tā kāpj šķīvī arrrr kājām? Pavirrrrzies, nelaime tāds! ” Ezis nepadevās un nelikās traucēties, bet tā bija viņa kļūda. Vārna kā tāds bokseris nostājās atbalsta stājā ar vienu kāju uz priekšu, bet otru atpakaļ, atvēzējās un cirta ar knābi ezim pa dupsi. Tik nepedagoģiskas audzināšanas metodes atvirzīja ezi no šķīvīša centra uz maliņu. Vārna dabūja kāroto piekļuvi cienastam, un nu abi ēda sacenšoties, - kurš ātrāk vairāk ierīs. Šķīvītis tukšojās rekordātrumā, visi iesaistītie gala beigās priecīgi un apmierināti.