Skaisti

Rīts!

Tāds dzestrs un ne gluži pavasarīgs. Saceļot putekļu vērpeti, un akmentiņiem grabot autinš tuvojas meža ielokam, aiz kura rāmi plūst upe, nesteidzīgi nesot pavasara drazu. Brīvdienās kāds jau te ir bijis, un diezi vai talkotāji. Vēl pāris līkumi no kalna lejā un galamērķis... Jāpaverās ko labu ohoj kungi paspējuši sastrādāt? Velkot kājās zābakus (varbūt nāksies kur pabrist) skatiens slīd pāri koku ieskautai pļaviņai un tur viņa bija... Noplukusi, bez astes, strutainām alkatībā aizmiglotām acīm, izkāmējusi un netīra grauza brīvdienu baudītāju pamestās paliekas. Pat necentās bēgt, jo mēslu kaudze likās stāv pāri instinktiem. Hmmmm cik nekļūdīgi līdz paņēmies uzticamais vītņstobrs... Rāmi, un bez steigas tiek pielikts pie pleca... Pat troksnis no šāviena tāds pieklãjigi kluss, tikai uz brīdi paraujot putnu čivināšanu, bet neradijums tā arī saļima uz mēslu čupas. Vēlāk tiks savākts kopā ar drazu, bet vēlāk... Viegls, ironisks smaidiņš un diena var turpināties nesteidzoties.