Smalkais stils

Pie gados vecas kaimiņienes sāka dzīvot vīrietis. Laikam kaut kāds radinieks. Nekad neesmu viņu redzējusi. Pēc balss varētu būt tā ap trīsdesmit gadiem. Bija pagājuši daži mēneši un tad uz balkona netīšām dzirdēju par sevi sarunu. Bija interesanti dzirdēt, ka visu laiku smēķēju un viņiem dūmi nākot istabā. Es negāju ne pie viņiem, ne pie kaimiņa, kurš smēķē uz balkona, skaidroties. Pirms puķes laistīju gan gaisu paostīju, lai aprunāšanu no sevīm nokratītu. Bet man jau zīmogs bija uzlikts. Vispār, ja kāds kaimiņš smēķēja, es aiz sienas to dzirdēja. Savā starpā bļaustījās kā traki. Neizprotamākais viņiem bija, ka jūtami dūmi, bet es neesmu nekur uz balkona redzama. Bet to, ka neesmu vainīga neiedomājās. Pieriebās! Ir taču vīraks. Sāku nest viņus cauri. Domāju pa ziemu atdzisīs cilvēki. Nē, nekā! Nesen bija saoduši kaut kādus dūmus, atkal aiz sienas bija bļaustīšanās. Vasara būs smaržīga! Viņi dūmus neatšķir, varēšu izpausties. Un kā atradināt džeku no nepārtrauktās lūrēšanas manā balkonā arī esmu izgudrojusi. Vispār jau bija forša tante, tiklīdz kaut kāds vīrietis blakus parādījās tā pārvērtās par raganu.

Visstulbākais visā, ka kaut kāds vīrietis kurš iemitinājās pie vecas sievietes vienistabas dzīvoklī. Sāka kūdīt tanti pret kaimiņieni. Un tante jau sāk izplatīt baumas pa mani pazīstamiem mājas iedzīvotājem. Kāda viņa rīcības motivācija? Darbs psihologam.

youtube.com/watch?v=fPO76Jlnz6c