Skola

Kādas tad ir patiešām īstas sievieša prasmes, jaunie velli, kuri vēl pagaidām ne vella nav redzējuši ārpus pura malas, man bieži jautā. Esam viņiem uzrīkojuši tādu sava veida skolu, lai nesēž tikai akačos pie saviem vella kompjiem un nenīkst. Citādi te tagad ar to trako vella slimošanu tāda sajūta rodas, ka pat arī velli var no pasaules iznīkt. Vai vismaz no manas pura malas – kā tur īsti pārējā pasaulē ir, es nezinu, sen neesmu nekur tur tālāk ārā bijis, un arī negribu zināt.

Tā nu savācām viņus visus kopā. Sākumā reizi nedēļā. Viņi jau ta vēl jauni un arī ziemā ne vella nesalst, bet mums – vecajiem velliem – ne vella negribējās pie mīnus cikturtiem grādiem savus snuķus no silti iesildīta akača laukā bāzt un censties jaunajiem kaut ko mācīt. Bet nu, no otras puses, ja jau kaut kādu skološanos bijām nodomājuši rīkot, tad vismaz reizi nedēļā sanākt un paspriest par jaunāko notikušo un visādām būšanām un nebūšanām šķita, ka vajag, un izrādījās, ka vajadzēja vēl vairāk, nekā pirms tam bija šķitis.

Jaunie taču ne vella nesaprata ne no meitu mīlēšanas, ne bērnu baidīšanas, ja tie sadomātu no kādas balles doties mājās pusnaktī gar kapiem. Vēl labāk, ja iet taisni cauri kapsētai, tad tur ne tikai baidīšana, bet pat kārtīga pārbaidīšana var sanākt. Nu labi, taisnības dēļ gan jāatzīst, ka visa tā mūsu baidīt mācīšanās tāda runāšana vien bija, jo šoziem – protama lieta – te ar visādiem ierobežojumiem un ārkārtām, un stāvokļiem ne balles Purmalā notiek, ne arī kāds tad no tādām, tāds vairāk uz krūts paņēmis, dodas mājās. Par pusnakti un taisnākajiem ceļiem cauri kapiem nerunāsim – pašam te nesen gadījās viena pārprašana, taisni atcerēties riebj.

Redz, nācu te vienu vakaru no Lindas akača mājās. Bija jau diezgan vēls, vai taisni pusnakts, to vairs neatceros, bet nu tumšs, kā jau bezmēness naktī nākas, un arī tuvējā piecstāvu mājā visi uguņi bija nodzēsti. Kas mani tovakar dīdīja, arī tā īsti nemāku pateikt, bet uznāca luste atcerēties jaunības dienas un iziet cauri vietējiem kapiem. Paskatīties, varbūt kāds senāks paziņa aizgājis pa skuju taku. Varbūt kādam kāds jaunmodīgāks akmens uzlikts – paši ar sieviņu mirīt neplānojam, bet kas to zina, kas kurā brīdī var gadīties. Un, kā man laulātā saka, acis uz modi vienmēr jātur vaļā.

Esmu jau savai taisnajai kapu takai tā kā pret vidu, taisni tūlīt iešu garām vecajai baronu kapenei, kur kādreiz ar vāczemes kolēģiem dzērām un ballējām līdz pat rīta gaismai, te skatos – durvis tā kā stāv pusvirus. Un man taču pilnīgi skaidrs, ka, kopš paši baroni no turienes izvākti, neviens tur iekšā vairs neiet. Bija te pirms dažiem gadiem uzkūlušies kādi tur veco fon Blutrinkeru bērnubērnu bērnubērnu bērnubērni un teica, ka vedīšot savus senčus sev līdzi. Nu, vai vismaz to, kas nu no tiem ģindeņiem tur atlicis.

Es jau gan jau toreiz te pašvaldībai mēģināju iebilst, ka kapene tomēr pamatīga, ja vien arī pura malā nesāks kādreiz zeme trīcēt, vēl vismaz pāris simtu gadu varētu mierīgi stāvēt, bet šie iecirtās. Redz, māja stāvot nevienam nevajadzīga, nepielietota un nelietojama. Šitie vismaz soloties izbrīvēt vietu. Pēc tam varēšot ar laiku ir nojaukt, ir pārpalikumus aizvākt un vietā ko uzcelt.

Te nu, kad redzēju, ka durvis pusvirus vaļā, man viss bija skaidrs. Krāsaino metālu iešņaucēji atnākuši ieraut. Bija durvis ar pamatīgu piekaramo slēdzeni un savus trīsdesmit metrus garu slaucamas goves siešanai derīgu ķēdi aizdarītas. Sagribējuši ieraut. Bet vecais vells jau nebūs nekāds kārtīgs vecais vells, ja ļaus tādām lietām tik vienkārši nesakarīgi notikt. Nolēmu patrenēt pats sev praktiskās iemaņas biedēšanā un drošā solī spēros iekšā.

Bauroju nelabā balsī tā, ka vismaz manās ausīs tas izklausījās pēc policijas mašīnas sirēnas. Kreiso aci strauji mirkšķināju, labo arī, no vienas laidu zilu, no otras sarkanu gaismu. Domāju, sliktie ļautiņi tūlīt nodomās, ka iekrituši, ka policija atbraukusi lasīt šos ciet, aizies meimuru meimuriem un es arī varēšu mierīgi mājās iet. Biju pie Lindas i tā pavairāk spēka dziras paņēmis uz krūts, i tā pamatīgāk to pašu stiprumu viņas gurnos salaidis iekšā.

Vienvārdsakot, domāju, ka tūlīt, tūlīt ātri un uz līdzenas vietas tikšu ar visu skaidrībā, bet nekā. Pretī man nāk viens vienīgs nožēlojama paskata radījums. Nu, tik nožēlojama, ka pat kaimiņš dzērāju Pēteris, nedēļu no vietas gulējis akača dibenā un mielojies ar spēka dziru, sieviņas vai kādas paraganas apaļumiem ne mazākās uzmanības nepievērsdams, izskatās labāk, kad beidzot nāk laukā. Ir mums tas Pēters tāds jancīgs. Stāsta, ka meičas viņam nemaz neinteresējot, par patikšanu pat nerunājot. Ka tikai bijis miestiņš vai ugunsūdens. Citu neko nevajagot.

Bet te manā priekšā bija tas cits kaut kas. Nācās tā kārtīgi ieskatīties, lai saprastu, ka manā priekšā stāv sieviešcilvēks. Laikam jau vēl gana jauns, jo bija uz grūtām kājām un, kā es saprotu, tad ar sieviešcilvēkiem tā gadās tikai zināmā vecuma posmā. Nav kā ar mūsu vellatām paraganām. Priekšniek, glāb, man bērns dzimst! Šī tikai iekliedzas un saļimst man rokās. Redzams, par policijas pārstāvi bija patiešām noturējusi, ja jau par priekšnieku sauca. Bet ko es varēju darīt. Par to, kā sieviešcilvēkiem bērni dzimst, man nojausmas ir tikai tik, cik kaimiņtēvs Dieviņš savulaik stāstījis. Esot tāds dikti asiņains un nepatīkams skats, vismaz cik vīrišķis no malas var spriest.

Laikam kāds kaut kur Purmalā bija pamanījis manu pa kapiem ālēšanos un izsaucis īstu policiju, jo taisni tad, kad nepazīstamais skrandu kamols man paziņoja, ka taisās dzemdēt, aiz muguras kapenei piebrauca melni balti krāsainās mašīnas. Nekas cits neatlika kā ņemt meiču klēpī un izkūpēt gaisā. Palika aiz mums abiem tikai mākulītis sēra krāsā un ar sēra smaku. Jau lidojot nācās izdomāt, kur mēs varētu doties. Vellatas ir nenovīdīgas un savās mājās svešus necieš. Paraganas ir vēl špetnākas, nolādē ne tikai savās mājās ieradušos, bet arī tādu, kas tikai uz viņas pusi paskatījies. Tā ka nekāda Linda vai Rasma, vai Iluta, Evita vai kāda cita no tuvumā pieejamajām sievietēm nederēja. Meiteni, starp citu, sauca par Maritu.

Atlika doties uz Puraines pilsētu un nodot šito noplīsušo nelaimes čupiņu turienes slimnīcā. Bet tur mani noturēja par “bēgošo tēti” un piespieda iet meitenei dzemdēšanas zālē līdzi. Detaļās neiedziļināšos – tie, kas zina, kā tur tās lietas parasti notiek, lai nesāktu strīdēties pretī, un tie, kas nav neko tādu pieredzējuši, lai tomēr paši saglabātu vēlmi zināt un pieredzēt. Tagad visi trīs sēžam palātā un domājam, kā nosaukt mazuli vārdā. Maniem vella bērniem tur viss bija viegli, bet šitādu cilvēku meiteni es nezinu, kā lai sauc. Pie tam – man rīt jāvada jaunajiem pura velliem nodarbība. Un pirms tam būtu vēlams parādīties gan mājās, gan pie Lindas akača. Linda man droši vien atkal gribēs nozāģēt apaļumus, bet sieviņai varbūt būs kāda ideja, kā lai šito mazo rozā jaundzimušo radībiņu sauc. Varbūt viņai būs pat kāds prieks, ka esmu atkal kļuvis par tēti bez kādas pūlēšanās.