FILMAS APSVEIKUMI VĀRDA DIENAS ČATS REKLĀMA oHo.lv
Lai lietošana būtu ērtāka, lūdzu, pagriez savu tālruni!
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!
Capt_James_Hook dienasgrāmata
 Trešdiena 24-03-2021 20:12 1  20

Stāsti

Eh, kādreiz es arī rakstīju stāstus. Tā lūk, redz, ziniet. Tagad jau vairs neko. Nav jau, ko stāstīt. Visu laiku tā vella muļķu kaste aizņem. Visu pura malu pārskan tikai, kā manis bērniņi un bērniņu bērniņi klabina un klikšķina viņas bērza tāss taustiņus un peles galvaskausa kauliņus. Ne vairs kāds pasērst nāk tā kā kādreiz. Nu, saprotu jau, ka aizliegts, tomēr tāda sasodīti nelāga padarīšana sanāk. Ne vella nevar saprast – kurš tad vellam kaut ko varētu liegt.

Redz, te arī kārtējais stāstiņš iz paša jaunības dienām nāk prātā. Bija toreiz mūsu kaimiņš, Dieviņtēvs te ar vāciešiem sadziedājies. Staigāja apkārt lepns, uzpūties kā tāds pāva putns, un saucās par vagaru. Bieži visi mūsu Purmalas ļautiņi viņu pie manis sūtīja. Bet – domājat, bija kāda jēga un vajadzēšana sūtīt? Kad miežu miestiņa iegribējās, i pats atnāca bez īpašas sūtīšanas, i vēl savus vāciski runājošos draudziņus pasauca līdzi. Paši to sauca par desmito tiesu un nodevu ievākšanu. Tā desmitā tiesa, tas bija tā, ka no katrām deviņām miestiņa muciņām, ko es uz svētku reizi biju noglabājis pagrabā akača dibenā, neviena netika atstāta man. Tāda, redz, desmitā tiesa – taisi, redz, kaimiņ, vairāk, lai būtu, ko desmitajā mučelē iepildīt un mēs uz tavu, vells, veselību varētu izdzert.

Man tā vākšana un vākšanās, un nodevas, un nodošanas, un nodošanās jau pašā sākumā tā īsti nekad arī nemaz nepatika. Bet tad vēl pienāca diena, kad kaimiņš atvilkās un sāka stāstīt – mūsu mīļais barontēvs – citādāk viņš tos vāciski runājošos vācietēnus pat čeeresmitos gados nesauca – tātad, mūsu mīļais barontēvs izdomājis, ka mums, velliem, kas pa pura akačiem maļamies un murdamies, vairs vietējās meičas nepienākas mīlēt. Nebūšot man vairs pieturēt ne paraganu Lindu, ne vellatu Rasmu, ne piegulētāju Ivonnu, ne kādu citu. Nevienu, ne vella. Lai vēl priecājoties un sakot tam pašam Dieviņtēvam kā kaimiņam paldies, ka pašam savu sieviņu ļaujot paturēt.

Ziniet, toreiz uz to savu kaimiņu noskaitos tā, ka gandrīz izdarīju ar viņu pašu to, ko citos apstākļos būtu darījis ar Lindu vai Rasmu. Vakarā pa nakts mellumu vēl gāju apskatīties, vai kaut kur kaut ko nevar sadomāt, bet nekā – visi akači izrakņāti un manas meitenes aizvestas uz muižu. Ko tur tie vāciski maunošie nejaucēni ar viņām izdarīja, neviena no viņām man vēl joprojām nav gribējušas stāstīt. Ne vella. Pat Linda, kas visā pura malā pazīstama ar to, ka savu klabatu tāpat nekad ne par ko nespēj turēt ciet, šajā būšanā vienmēr paliek mēma kā kaps.

Ja tā godīgi, jāsaka, ka man kā vienam vecam vella tēviņam vienmēr ir bijis interesanti, ko ar tiem sievišķiem tajā muižā varēja izdarīt tādu, ka pat es to nespēju iedomāties. Jo pēc visa, ko es ar viņām daru, viņas par to stāsta gari un plaši visiem, ko pazīst, un reizēm arī nepazīstamajiem. Meičas no muižas atgriezās tajā dullajā piektajā gadā, bet līdz tam laikam man ar savām vīrieša vajadzēšanām un gribēšanām nācās tikt galā, kā nu pats mācēju.

Protams, galā es tiku, ko tad jūs domājāt – vella vectētiņš savā pura malā nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta pagadījies. Nācās drusku paceļot un paskatīties riņķī, bet izrādījās, ka tepat netālu, Morē, tur, kur vēlāk tās durnās kaujas bija, var dabūt pavisam mellus sievišķus. Redz, es nezinu, kurš tur kuram kaut ko ne tā bija paskaidrojis vai kā, bet barons man bija aizliedzis ar baltiem sievišķiem, neskaitot paša sieviņu, meņģēties. Tā nu importēju savā Purmalā tās morēnietes. Gandrīz žēl, ka pēc piektā gada sestā gada ziema viņām bija pārāk auksta. Visas, nabadzītes, pārklājas ar sarmu, palika stīvas un aukstas, un tādas, ka ne meņģēties, ne kaut ko citu ar viņām vairs negribējās darīt. Nācās tepat vienā akacī viņas izvietot ar cerību, ka pēc kāda laiciņa aties, paliks atkal kustīgas un dzīvelīgas. Paša sieva man viņas pēc tam atrada un laikam taisni tajā akacī savu izsmēķi iemeta. Nezinu, meičas izkusa vai nosvila, bet pēc tam tur vairs nevienu sievišķi neesmu redzējis. Žēl, būtu viņas joprojām tur, kaut vai tādas stīvas un apsarmojušas, būtu kaut vai kāds, kuram savus stāstiņus pastāstīt.

Skola Partija
citi ieraksti Capt_James_Hook d-grāmatā (~90)
Komentāri
jozolsen: Norunā maksā desmito tiesu , tad sadziedas un uzmet, un nespējā puritānismo!! Akacī atrofējušās vairs neatdzīvināsi. Čau Rasma.
#1
2021-03-24 21:48
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.
oHo.lv izmanto sīkdatnes, lai darbotos un nodrošinātu Tev lielisku pieredzi.
Vairāk par sīkdatņu veidiem, to izmantošanu un konfigurēšanas iespējam lasiet šeit.
p.s. Mums arī nepatīk visi šie logi un paziņojumi, bet tāda nu ir kārtība 😅