Lai sekotājiem ir ko palasīt

Es, kā allažiņ, maldos pa savu varoņu līkumotajām dzīves takām un tie mani paķēruši pie rokas ved šurpu un turpu, līdz beidzot es vairs nesaprotu, kur ir stāsta sākums, kur vidus un kur iespējamās beigas. Varbūt stāstam beigu nemaz nav? Tāpat kā dzīvei, kamēr tā tiek dzīvota. Varbūt tāpat ir ar dažiem stāstiem, kuri nebeidzas, jo to varoņi ir dzīvi. Tik dzīvi, ka tie nespēj palikt mierīgi ierakstīti lapās un iedrukāti grāmatās. Tie plēšas laukā no manis viņiem piešķirtā būra, lec laukā no rindām uz skrien haotirski šurpu turpu, lai es tos nespētu noķert. Nebūdami noķerti un sakārtoti tādās rindkopā, kā esmu iedomājusies es, tie nespēj veidot manis iedomāto stāstu. Tie jauc sižetu un paši par to smejas. Es piekūstu un apstājos rakstīt. Pieveru acis, atgāžos pret krēsla atzveltni, kas ieīdas žēli kā sen neeļļotas kūts (hm, kāpēc kūts?) durvis, un ļaujas mana ķermeņa smagumam mazliet noliecoties uz leju. Izpūšu garu elpu un sāku prātot, kā šajā haosā vērst visu par labu. Kur rast tādu vietu saviem stāsta varoņiem, lai tie būtu ar to mierā un nejauktu manu iecerējumumu? Varbūt es pati esmu tik dziļdziļi iestigusi viņu dzīvēs, ka nespēju paiet malā, lai tās sakārtotos tā, kā tām jābūt?

“Ej tu nostu! ”, tā izsauktos kāda no manām paziņām un es redzu, kā viņas acis pieskrien pilnas smieklu velniņu un dzirdu viņa aizgūtnēm smejamies. Par ko viņa smejas? Par mani vai par manu ieceri? Pēkšņi viņai aiz muguras ieraugu Ilzi un saprotu, ka aizmirsu viņu apsveikt. Ko nu?