Senlaiku stāstījums vienaudžiem Domas šaudījās pa galvu kā meteorītu lietus rudenīgās debesīs - haotiski, no vienas puses uz otru, šķērsojot viena otras trajektoriju un sašvīkājot iedomāto fonu krustu šķērsu kā divgadnieks papīra lapu, pirmo reizi rokās dabūjis zīmuli. Viņš iespieda galvu rokās un centās no visas spēka to saspiest. Spieda tā, lai sāk sāpēt cerot, ka tas apturēs šo trako skrējienu. Domu skrējiens turpinājās. Viņam bija sajūta, ka viņš skatās uz to visu no malas un redz savu galvu kā apaļu stikla trauku, kurā virpuļo krāsainas svītras. Kā lāzera šautras zīmējums stikla bumbā. Kā gaisa pūstas loterijas bumbiņas stikla lodē. Viņš centās pieķerties kaut vienai domai, lai koncentrētos, koncentrētos, koncentrētos. Bezceris! Viņš nespēja padomāt! Viņa galvā nebija domu, bet bija kaut kāds haoss. “Laiks, laiks, laiks…”, galvā sāka dunēt kā baznīcas torņa zvani. ”Kas tas ir? Kas ar mani notiek? Kur esmu iekritis?” Viņš prātoja un nopriecājās sapratis, ka ir atradis vismaz kādau pavedienu, kurš rīmejas vārdos un kaut vienkāršos, bet tomēr teikumos. “Kā es spēju kaut ko tādu sevī ielaist? Kas ir tas Svešais, kas saimnieko pa manu galvu? Vai tiešām demence jau klauvē pie durvīm?” Viņš pamazām atcerējās… Viss sākās ar apceri par mākslas darbiem un mākslas radītājiem. Pēc tam atmiņas par tiem laikiem, kad viņš tika aicināts uz elitāriem pasākumiem, kur uzlicis gudru sejas izteiksmi un turoties pie smalka vīna glāzes, viņš burzījās izstāžu atklāšanās, klausījās runas un pieklājīgi plaudēja brīdī, kad visi pārējie. Viņš apguva dāmu rokas attālināto skūpstīšanu un iegādājās melnu hūtīti, kuru stundām spogulī raudzīdamies trenējās nevērīgi, bet eleganti piepacelt, sasveicinoties ar citiem hūtīšcepuru īpašniekiem attiecīgajās aprindās. Tas bija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Laikā, kad hūtīšcepures valkāšana bija elegances kalngals un apliecinājums piederībai noteiktai ļaužu kastai. Tāpat kā pīpe vai cigārs, vai uztinamā cigarete, kuras īpašnieka tuvumā citi zīmīgi ostīja gaisu, jo pirmā doma vienmēr bija - “zālīte”. Un garš, melns lietussargs, kuru varēja gan nevērīgi uzkarināt uz rokas vai vēl elegantāk, ejot to sintaksē viegli atsist pret trotuāru. Tā bija vēl smalkāka padarīšana par hūtītes piepacelšanu sasveicinoties un viņš vairākas nedēļas velti cenšoties apgūt šo prasmi (jā, lietussargu viņam izdevās caur paziņu paziņām iegādāties! ), nolēma mesta tam mieru un apmierināties ar tā uzkarināšanu uz rokas. Izstāžu apmeklējumu nomainīja dažādi slepenie saieti. Informācija par tiem tika saņemta no “pilnīgi drošiem” cilvēkiem, kuri zina, kurp jādodas jauniem un elegantiem, sevi cienošiem, ļaudīm. Tas bija laiks, kad visi apkārtējie runāja par Rērihu, masoņiem, rotari, zelta klubu un tamlīdzīgiem slēgtiem vai pusatvērtiem saietiem. Daļa no viņa tā laika paziņām iestājās kādā no tiem, ieguldīja naudu un cerēja uz milzu peļņu un varu. Viņš apmeklēja vairākus no tiem, intensīvi lasīja informāciju par Rērihu un masoņiem, ar grūtībām tika atrunāts no naudas iegrūšanas Zelta klubā (bet viņam tik ļoti gribējās tikt gan pie zelta piespraudes, gan pildspalvas! ) un viņš turpināja kopā ar vienaudžiem atrast savu vietu mutuļojošajā pārmaiņu laikā… |
