Sniegs un Saule

Pasaule ir kļuvusi balta! Tikai mazliet slapja. Kamēr neviens nav ievilcis līnijas baltajā klajumā, tas šķiet bezgalīgs un pūkains.

Rau, pēc mirkļa tas ir jau krustu šķērsu sazīmēts un bezgalības sajūtas vairs nav. Vārnas vai baloži? Lielu putnu nagu nospiedumi balto sniega klajumu padarījuši pelēkmelni raibos rakstu izcakotu. Saules zaķīši lēkā pa sniega kristālu kukuržņiem un ir sajūta, ka melnbaltais lauks viegli līgojas. Pūš vējš un pār to dejo vieglākās sniegpārsliņas. Ir sajūta, ka Zeme elpo.

Sirds dziļumos jau iezagusies pavasara sajūta, bet acis priecē arī aizejošās ziemas baltums. Pēkšņi atceros Gaiziņkalnu marta brīvlaikā. Karnevāls.

Atceros to lepnuma sajūtu sirdī, kāda paŗņēma, kad daudzi izbrīnīti noskatījās uz mums, kas, slaloma slēpes uz jumta bagāžnieka uzsējuši, devāmie laukā no zaļi ziedošās Rīgas. Man toreiz šķita, ka mani vecāki ir īpaši, jo pateicoties viņiem mēs devāmies prom no pavasara uz ziemu, kas bija nepilnu divu stundu brauciena attālumā. Gaiziņkalna Karnevāls bija notikums, kurā satikās savējie. Un, ja es drīkstēju ne tikai piebraukt pie pacēlāja un nostāties kopējā rindā, bet apbraukt apkārt namiņam, kurā rūca motors un kurā drīkstēja ieiet tikai tie, kas bija draugos ar konkrētā pacēlāja īpašniekiem, tas radīja īpašu sajūtu. Tas bija vēl īpašāku "savējo" loks...

Šogad biju uz kalna tiekai vienu reizi...

Dodos uz mežu, lai pabradātu pa sniegu un sajustu pavasara elpu klātienē.