Virtuālā ekskursija

Saņēmām šodien ar sieviņu vēstuli. Ne jau sazin kādu, bet arī ne šādu tādu. Elektronisko. No mūsu pašas mīļākās un pašas jaukākās, pašas jaunākās vella mazmeitiņas. Viņa te, nevarēdama ciest, kā mūsu malā tā dzīvīte iet un rit uz priekšu, jau pirms kādiem pāris desmitiem mūžu aizlikās dzīvot uz citu malu. Aizlikās, protams, kā jau īstai vellatai klājas. Uz viesuļa spārniem. Stāsta, ka esot apprecējusies ar kādu tur dienvidjūru vēzi vai krabi, vai līdaku. Kaut ko tādu.

Un tai vēstulei vēl arī pielikums bija. Jāatzīst, es kā kārtīgs pura vells, piedevām vēl itin vecs vells, ne vella no tādām lietām nesaprotu. Nācās saukt kaimiņu paraganu Lilitu talkā, lai parāda, kurā pieliekamā kambara plauktā tad tas pielikums ir pieliekams. Lilita priekš tādas prastas parastas paraganas ir tīri smalka. Te pirms kaut kādiem dažiem mūžiem bija sadomājusi purā internetu ievilkt. Tāpat pa lēto – paskaidroja, kā man vienu nelietīgāku jauno vellu vajadzētu sodīt tā, lai visam puram savs labums tiktu. Purmalā arī tikko kā reiz bija tā pasaules tīmekļa padarīšana parādījusies. Tad nu es tam ķēmarausim no vella gabala liku ar zobiem tai kabeļa viducī tā labi kārtīgi iegrauzties. Dzirksteles vien nošķīda un varējām štepselēt visus rīkus un pariktes viņa astesgalam klāt.

Nu lūk, tas nu galīgi tā – ne no tā temata, par kuru šodien te rakstīt gribēju. Grietiņa, redz, mums rakstīja, ka esot labi iekārtojusies, un vispār – dzīve esot laba un rožaina. Viņai tikai žēl, ka mēs ar savu veču arī šovasar nevarēšot ciemos aizbraukt. Ja tā godīgi – ciemos braukt mēs i netaisījāmies – kaut kā pārlieku nesmuki šķita, kā viņa te visu laiku tikai sūrojās un pūčojās par to, ka pura malā dzīve vis nav kā kaut kāda Londomā un Parijā, un Madrienē, un Atēdās mēdzot būt. Tad pēkšņi vienu dienu vienkārši neatnāca uz vakariņām. Mēs ar sievu jau tā zīmīgi saskatījāmies – kurš tad nezina, kā puros tās lietas notiek. Būs kāds spraunāks vellēns smuko astes pušķīti saskatījies un nolēmis meitēnu ievilkt krūmos. No vienas puses – agri būtu, kad mēs ar veco bijām jauni, tādas lietas tad vēl nedarīja. No otras puses – ja kāds kārtīgs vella vellēns pagadītos, varbūt arī to dzīvi sāktu redzēt citās krāsās.

Tā nu mēs dzīvojām. Ziņas no Grietiņas nāca reti, bet tādas jau tās jaunās vellatas, tie vella skuķi, ir. Pavasarī kaut ko atnāca pastāstīt palu ūdeņi, rudenī no gājputniem varēja dzirdēt. Ciemos aicināja. Aicināja jau sen. Bet mēs ar sieviņu visu laiku ni un ni. Pērn, aizpērn tas bija. Atnāca ziņa, ka esot skuķis uz grūtām kājām. Es vēl sevī tā nosmīnēju, ka grūti saprast – vai tad tam ūdensložņam pa dienu auksti nemaz nemetās, ka nav vēl ātrāk pacenties šitādu lietu nokārtot. Ciemos aicināja, protama lieta, mūs kā jaunos vecvecākus ievērtēt jauno radagabalu. Un ko tu tādā reizē atteiksi, jāsaka tā. Gandrīz, jāsaka, labi vien ir, ka tā poļu pane Dēmija sadomāja te visas lietas sajaukt un samainīt.

Bet tajā pieliekumā video bija. Ne jau par jauno radagabalu, ko domā. Ja jau mēs atbraukt nevarēšot, tad esot sadomājusi mums virtuālo ekskursiju taisīt. Es jau no sākuma laba gala tai padarīšanai nejautu, bet sieva kā apburta. Ja jau sūtīja, jānoskatās ir. Nu, un kas es par vella vīrišķi, lai sievai runātu pretī. Tad nu sēdāmies un skatījāmies. Tāpat pietiek, ka pēdējo izgājienu pie Lindas nav man vēl piedevusi. Nieka trīs nedēļas biju projām, bet manējā – visu laiku nikna un sola tikai ar pavārnīcu pa pakaļu. Labi vēl, ja tikai sola, citreiz gāž arī.

Tā Grietiņas pilsēta man, jāsaka, kā ir, nepatīk. Ne tur dubļu, ne dūņu, ne kārtīga akača. Vieni vienīgi ķieģeļi, smiltis, māli, dzelzsbetoni un sazin kas vēl ne. Tikai ne, kur vienai kārtīgai vella sirdij atelsoties un karstā vasaras vakarā pamērcēt kājas. Ļaužu tur esot vairāki simti tūkstošu dvēseļu. Tas izklausījās tā tīri patīkami. Labi, pura nav, bet toties, kad gribas paērmoties un pamāžoties, met ar akmeni, uz kuru pusi gribi, noteikti trāpīsi kādam labam upurim. Mana Grietiņa turienē esot liela dāma – vietējā ostas priekšnieka sieva. Nu, varbūt kā ostas priekšnieka sievai, viņai tur ir kādas iespējas piestātnes dūņās pa reizei nomurdēties, citādi nekāda labuma no tādas sievas būšanas neredzu. Mazais, lai, esot aizdevies tēvam līdzi uz kaut kādām Dīvainās malas salām, vella zāles uz turieni vest. Pat šitādā video nesanāca mazmazdēliņu apskatīt. Vārds gan viņam esot tāds kā nevienam citam. Pepsi. Ne vella nevar saprast, no kurienes Grietiņa tādu izķērusi. Vīru it kā saucos par Hansu. Nu, jācer, ka dēlam vārds no šamā puses.

Tagad, kad vīru nav mājās, Grietiņai esot daudz brīva laika. Un to viņa pavadot tā, kā jau jebkura sevi cienoša vella mātīte. Vilinādama godīgus puisiešus savā guļasvietā. Un, ja nevienu godīgu puisieti vairs nevar tuvumā atrast, tad lindraciņus jau nav žēl nosviest arī priekš negodīgiem. Vakar pat blakus pilī dzīvojošais gubernators vai senators vai asenizators – es vairs īsti riktīgi neatceros – esot viņu ašpadsmit stundas no vietas labi kārtīgi VĀLĒJIS…

To izdzirdējis, es vairs tālāk neskatījos. Pielēcu kājās un plēsu prom. Tagad guļu uz mākoņa malas, laizdams melnus miglas un pelēkus dūmakas mutuļus pa abiem galiem. Cenšos kā nebūt znotiņam telegrafēt, bet kur tu telegrafēsi, ja ne pats savu znotu pazīsti, ne znots zina, kas tu tāds esi. Varbūt vēlāk būs jāaiziet pie Lilitas, viņa noteikti zinās arī šajā gadījienā ko ieteikt. Tāpat varētu aiziet arī pie Lindas, ja pašu denaturalizatoru nav iespējams ar paša vāli apstrādāt. Linda nekad nekādas izklaides neliedz. Un vispār – jāvelk beidzot to sodīto āzi no akača laukā. Būs jau savu izcietis. Labāk, lai manā pura malā nav interneta, nekā saņemt šitādus brīnumus. Nebūtu tā pasaules tīmekļa, Grietiņa vismaz varbūt atbrauktu ciemā.