Slapjā fotosesija -2

... Maiga pamodās uz slapja spilvena un noskurinājās "Fui, kāds riebīgs sapnis. Kamdēļ man tās sandales bija vannā jāmērcē"? Nekas reāli nebija noticis, pulkstenis rāmi tikšķēja pie sienas rādot sesto stundu. Rīta junda bija priekšā: bija jāgatavo brokastis vīram un diviem bērniem.
Laikam gaidāma kārtējā garlaicīgā un vienmuļā diena. Tā sieviete domāja jau cepot pie plīts olas un piegriežot klāt sīkus gaļas ganaliņus. Šajā beīdī arī vīrs atvēra acis un sacīja "Labrīt! Kaut kādi murgi mani mocīja. Jā, es tevi fotografēju vannā ar sandalēm".
Tagad bija Maigas kārta brīnīties. Abi bija nosapņojuši vienu un to pašu vīziju. Sieva pameta acis uz tām pašām bezpapēžu melnajām siksniņsandalēm un atkal domāja "kapēc man bija ar tām vannā jālien? Kaut kāda zīme no Dieva laikam".
Nekas vairāk tai rītā nenotika. Bērni bija aizvadīti uz skolu, dzīvesdraigs jau bija iekāpis savā autiņā un aizrūcinājis uz darbu. Maigai bija pienākusi dienas junda. Vienvārdsakot: jāiet uz veikalu iepirkties.
Pāris stundas vēlāk - dāma ņipri soļoja uz "Maksimu". Bija kāds kilometrs jāiet, diena bija tveicīga. Plānas bikses ar t-kreklu un citām sandalēm uz 2cm papēdīša (sarkanas), tā bija šās dienas ielas tērps.
Tveicīgā dienā pie debesīm ātri samācās mākoņi, un pēkšņa lietusgāze bija klāt. Bija lijis jau naktī, un tamdēļ ielās jau bija garas peļķes. Bet tagad tās vēl vairāk piepildījās. Viena tāda gara bija līdzās, un tā bija jāapiet.
Bet Maiga soļoja tai cauri, sandales un arī bikšu gali kļūva slapji. UN TAD... atcerējās sapni naktī. Un pie sevis noteica - "tur kaut kas ir, slapjā fotosesija varbūt būs jāpamēģina".