Paņemšana

Meklēju maza auguma sievieti, ziniet. Un tādu, kura mācētu labi spēlēt kārtis. Un labi slēpties zem sūnām un papardēm. Vēl būtu labi, ja kopā ar sevi zem sūnām un papardēm viņa prastu slēpt arī marinētas sēnītes un vēl kādus gardumus. Ne jau no manis, protams. Nekas no tā, kas notiek manā pura malā, man, Purmalas visu veco vellu vecajam vellam nepaliek apslēpts. Labāk, lai viņa to visu slēpj no sava vīra kundziņa, kurš, vella dziru pavairāk uz krūts paņēmies, varētu būt itin nadzīgs. Nadzīgs uz marinētu sēnīšu un citu garšīgu lietiņu baudīšanu un sieviņas sejas izdaiļošanu ar zilumiem un asinsizplūdumiem. Tā stāsta, ka tāda veida laulāto attiecības tagad esot modē.

Mana vecā, mīļā sieviņa gan zem garā un līkā deguna kaut ko vien burkšķēja un rūca, šādas lietiņas izdzirdējusi. Es tā precīzi neieklausījos, bet šķiet, ka viņa tur kaut ko murkšķēja, ka kas nu tas par vīrišķi, ja vella dziru temptu tik dikti, ka sieviņai pēc tam miesā kādas skādēšanas radītu. Tālāk es vairs pat necentos klausīties, uzminu viņai uz spalvainās āža pleznas, kas no brunču apakšas bija tieši, cik šai reizē vajadzēja, paspraukusies ārā, un uzmetu ellīgu skatienu. Lai viņa man te nefleitē – it kā paši nekad nebūtu kāvušies un pirms un pēc tam arī to pašu vella dziru rāvuši.

Man gan ar to vella vecumu un ar tiem vella gadiem pati vella dzira pašam aizvien mazāk garšo un interesē. Tad jau silts un salds akača ūdentiņš, kurā peld sīki gabaliņi no uz kāda slīkonīša augošajām sūniņām, ir labāks. I arī galvā dod ne ar ko ne sliktāk kā visas vella dziras. Vienīgais tos sapnīšus gan pēc tam negribas skatīties. Tur, tā sakot, vajaga pavadoni un piesprādzēties pie sēdekļa ar labi kārtīgu gosķēdi. Aizviņnedēļ pat. Es tikai nupat, nupat, pat ne lāga vēl tik tikko biju sācis ar lūpām susināt Lindai no lindrakiem tur kaut kādā man, vellam, ne vella nesaprotamā veidā trāpījušo purva rāvas šļuciņu, kad mana vecene jau klāt. Un sākt nu atkal kliegt un brēkt, un lādēt, un lādēties, un lamāties tā, kā negudra būtu kļuvusi.

Es tad nu viņai arī pateicu visu, ko domāju. Sak, vai neredzi, ka esmu aizņemts, ko nāc ar savām sīkām būšanām un nebūšanām, kad nevaru runāt. It kā cita laika vairs šai pasaulē nebūtu. To nu viņa nebija gaidījusi. Ieplēta acis, it kā viss manis teiktajā taisnība nebūtu bijis. Taisījās laikam sist. Par tām sīkām būšanām man nevajadzēja teikt. Lindai nebūšanas reizes trīs lielākas. Tāpēc jau manējā viņu ne acu galā nevar ciest un ieredzēt. Bet man jau vairs nebija laika domāt, es viņai ar savu vella knipi tikai tā drusku pa garā un līkā deguna pašu galiņu. Aizgāja meimuru meimuriem pa visu puru un visu pura malu, visa Purmala vien skanēja. Un mums ar Lindu vairs netraucēja.

Tikai pret rītu pārnāca mājās. Visa tāda asiņaina, slapja, netīra, noskrandusi un nogurusi. Jāsaka, laikam labi, ka mūsu vella mazdēliņa kārtējā brūtele bija izdomājusi no rīta ar agrajiem sapņu murgiem pie mums ciemos atbraukt. Ievērtējusi puisieša vecmāmiņas izskatu un sapratusi, ka arī pie mums kārtības neesot. Bet atkūlusies bija ne jau par to. Sūdzēties atvilkusies, kā jau pēc septiņiem gadiem noticis ar visām mana vella mazdēliņa bijušām brūtēm un, varu savu vella labo vārdu ķīlā likt, notiksies arī ar visām nākošajām. Mazdēliņš, vells, arī, redz, vella dziru vien gribot lakt un gultā vairs nekur neesot liekams, un, kad šamā viņam kaut ko par to sakot, tad tikai sitot ar karstu krāsns biguli pa pliku pēcpusi. To pašu aizmugurējo apaļumu arī parādīja. Tiešām, uz plika kaut ko līdzīgu tādam kā bikstījumam ar karstu bleķa gabalu tā kā varēja matīt. Bet, ka tas tomēr nebija tikai lapsenes dzēliens, es tomēr vēl tagad ne vella nejūtos pārliecināts.

Lai tur nu kā, bet šamējā, redz, tāpēc arī atbraukusi. Sak, lai ņemu viņu paraganās. Jo tādam vella mazdēliņam, kurš pats vēl starp velliem ne vella nav sasniedzis, no paraganas tomēr ir jābaidās. Mana vecā tikām tikai sēdēja stūrītī, kratīja galvu, ka, jā, jā, tā tās lietas esot. Tad nu paņēmu arī viņu paraganās, to jauno meitieti. Sindiju vai Sintiju, kas viņu, vells, var atcerēties. To dienu trīs reizes paņēmu un vēl dažas nākamajā un aiznākamajā dienā. Tad atbrauca mazdēls, abi kopā sadzērām un sapratām, ka ne vella tiem vella sieviešiem nevar ticēt. Sindija vai Sintija, tikko vēl manis ņemta paraganās, turpat jau lūdzās, lai tagad paņemam viņu abi reizē. Tamēr mana vecā turpat tuvumā sēdēja un turpināja kratīt galvu.

Bet to nu es, ar mazdēliņu kopā laizīdams vella dziru un pēc tam viens pats sēdēdams zem egles, pīpēdams un akacī mērcēdams kājas sapratu. Ir taču pasaulē vairāk par manu pura malu. Ir vairāk i vellu, i ļautiņu, i arī sieviešu. Ir reku, tepat mana vecā un mana Lindiņa, ir visādas citas vellatas un paraganas i tepat mūsu purā, i Purmalā, i arī citos puros un viņu malās. Ir kauč vai arī tā pati Sintija vai Sindija, ja tā padomā. Skaidrs ir tas, ka man savā garajā visu veco vellu vecā vella dzīvē gribas atkal pamēģināt kaut ko jaunu. Tā nu meklēju jaunu sievieti. Maza auguma, kā jau teicu. Un tādu, kura mācētu labi spēlēt kārtis. Un labi slēpties zem sūnām un papardēm. Vēl būtu labi, ja kopā ar sevi zem sūnām un papardēm viņa prastu slēpt arī marinētas sēnītes un vēl kādus gardumus. Paņemšanu paraganās solu uz galvošanu.