Brīve

Ap pusnakti šorīt no rīta pa kluso izlavījos no akača, kamēr vēl mana vecā varen skaļi un garšīgi krāca, un devos ceļā. Nezinu, kāds spārnotais vella bērītis bija pa manu veco vella pauri cik reizes iespēris, bet kaut kas bija tā kā pieķēries sirdij. Berzu un berzēju gan ar asām, gan mīkstām pura dūņām, trinu un tīrīju ar meldriem un ar medu, bet nekādīgi neizdevās dabūt nost. Mana mīļākā pura malas paragana Linda jau kuro nakti nedod gulēt. Gremžas, ka vairs šamo neapciemoju tā, ka pat aiz trim ziemas un ledus vārtiem es savā akacī spēju dzirdēt. Kā mana vecā tur vēl spēj gulēt, nesaprotu.

Un, ziniet, nevēlos arī saprast. Šorīt ap pusnakti beidzot kļuvu atkal par brīvu vella vīrišķi un tā ir viena vellišķīgi patīkama sajūta. No otras puses, labāk laikam būtu bijis, ja atkal kļūt par brīvu vellu es būtu sadomājis kādā citā gadalaikā. Bet tagad – staigā tikai pa aizsalušu un sasalušu puru un nav ne, ko uz zoba likt, ne ar ko pameņģēties. Būtu kaut vecajās pura malas pļavās, kur tagad uzcelta Purmalas pilsēta un kolhoza centrs, kāds gans bijis, ar ko varētu paālēties, bet kur nu. Nav vairs ne ganu, ne pļavu pura malā. Atceros vēl kā šodien, kā reiz, pirms kādiem pāris tūkstošiem gadu tas laikam bija, es, pašam ganu puikam nīkulīga pura malas bērziņa nekādajā ēnā nolīdušam saldi nošņācot pusdienlaiku, kārtīgi izmīlēju viņa kucīti. Govis, šo skatu redzot, tā pārbijās, ka mājās laikam bija ņēmušas un norāvušas pienu. Par to, protams, nebija priecājies puikas saimnieks, jeb, kā tagad teiktu, priekšnieks.

Nākamajā rītā puika uz puru atnāca viens pats un metās uz galvas pirmajā akacī iekšā. Es viņu, aiz kājas sagrābis, pa kādiem septiņiem akačiem labi kārtīgi izmozēju, kamēr sāka izskatīties kā kārtīgs vells un pieņēmu sev par mācekli audžudēlu. Vecā par šito gājienu ilgi gremzās un es vēl nevarēju saprast īsti, kāpēc. Laikam jau ar savu vella sievieša prātu nojauta ko nelādzīgu vēl, kamēr es, visu veco vellu vecais pura vells, tikai domāju, cik jauki. Būs atkal kāds, ar ko kopā patrakot un padarīties. Bet tad nāca tā nebūšana ar Lindu. Vecā par to, protams, neko zināt nedabūja un, ja vien Lindai mēle nav garāka nekā aste, sasieta kopā ar bizi un kaunuma matiem, nekad arī nedabūs. Bet pēc tam es to nelieša viltoto vella gabalu izraidīju. Ne tikai no sava akača, bet arī no visa pura un puram tuvākajām zemes malām. Lai nedomā, nelien vairāk pie Lindas.

Šodien, kad tikko biju izlauzies brīvē, kaut kas sirdī tomēr tā kā apskrējās un es nolēmu doties uz lielpilsētu, kur, kā biju izzinājis, mans pēdīgais vella audžubērns esot itin kā izsities kādā tur lielākā godā. Visu piemazgāto vellišķību nomazgājis un ne vella neizrādot. Nodomāju, ka vajadzētu tomēr apskatīties, kā viņam tur sokas. Un vellam viss, ko viņš nodomājis, prasa tieši tik daudz laika un spēka, cik viņš ir nodomājis. No rītiem cilvēki laikam dodas uz darbu, tad nu lielpilsētā ierados tā uz vakarpusi, kad visiem būtu jābūt mājās un vieniem pašiem vai savu mīļoto apskāvienos.

Mājās viņš bija, bet par to, ko tur redzēju, nezinu, vai man tas vairāk patika vai nepatika. Garš, stalts, smalkās melnās drēbēs – īstens tautu dēls un velliem jau tā mellā krāsa vienmēr bijusi tuvu sirdej un patikšanai. Neskuvies un vismaz pie pakauša arī atstājis tādu kumeļa astītei līdzīgu cirtu, it kā tomēr pēc vella astes un vilnas ilgotos. Bet apskāvis… apskāvis otru tādu pašu vella tēviņu. Tfu, nē, ko es rakstu, ne jau vella – skatījos ilgi un pamatīgi, bet no vella ne vella tajā tēviņā neieraudzīju. Labi, ka šito visu vēroju no ēnām, tā arī iekšā neiegājis un nedevies pazīstams. Kad viņi sāka mutēties, es vēl cerēju, ka tā tikai tāda ampelēšanās – sak, man jau arī ir visādi gadījies, kad vairāk vella dziras esmu ielējis sevī. Varbūt bijušais vella audžubērns mani pamanījis un pazinis un tagad mēģina izāzēt.

Bet, kad šie sāka darīt viens ar otru to, ko es tagad eju darīt pie Lindas, man mērs bija pills. Es, goda vārds, neizturēju un turpat uz vietas šmuckastē izvēmos. Nē, nu, taisnība, nav jau mana daļa, kas ar ko meņģējas vai nemeņģējas. Ja kādam no tā labāk paliek, lai dzīvo kaut visu mūžu vispār nemeņģējies. Bet, ja tā godīgi, uz Lindu es vairs nevaru kā uz sievieti un paraganu paskatīties. Padomā tik, viena neiznākusi reize un šis jau ar tādiem pašiem kā pats sācis. Un pat no bijušā audžutēva vairs neslēpjas. Tiešām aizmirsis? Negribas ticēt. Vārdu sakot, meklēju jaunu paraganu. Rīt likšu sludinājumu. Ja kāda vēlas pieteikties, gaidu zināt.