Dēls

Nevajag. Nekad un nekādos apstākļos nevajag dzert un stāstīt, ka mīli tikai un vienīgi savu sievu. Ja kadam sievas nav un ir tikai sieviete vai vīrietis, tikai un vienīgi kuru tas mīl, arī tad nevajag šo mīlestību mūžīgu zvērēt pa dzērumam. Ja kadam vēl nav apnicis lasīt un ir kaut kāda kārošanās zināt, kāpēc, tad tūlīt pat paskaidrošu. Tikai jāapgriež zobu platīti otrādi, citādi šī puse vairs nemaz un it ne nieka neskan.

Lūk, tā vakar darīju arī es. Ieņēmu labi daudz vella spēka dziras un centos ieskaidrot savai vecajai vella mātītei, ka nesenais starpgadījums ar Lindu un Ligitu bijis vien tīrākais pārpratums. Liela brāka un maza villa, tā sakot. Nu gluži kā tai aizsenajā reizē, kad es, vēlēdamies izgatavot no dabas veltēm sildītāju savai vellišķīgajai mantībai, ņēmu un ņēmos cirpt cūkas. Tā, starp citu, arī nevajadzēja darīt. Jēgas ne vairāk kā pēc stipruma dziras iedzeršanas censties kaut ko kadam ieskaidrot.

Tā nu noklausījās vecā vellata manu stāstu un pateica, lai eju, no kurienes nācis. Paņēma mani aiz apkakles un izsēdināja aiz akača durvīm. Tās mums tagad, kopš pērnās ziemas, kad visādas sērgas sākušas vazāties riņķī, ir sevišķi drošas. Trijām bultām un septiņām slēdzenēm. Deviņiem metāliem apkalta ozola koka. Gluži kā tie pantaloni, kurus uzdāvināju Lindai tai naktī, kad pie viņas bija sataisījies kāds no jaunajiem velliem. Par precinieku pieteikties, zin.

Toreiz visa pura mala skanēja un es savai vecajai bez mazākām grūtībām izprasījos aizskriet un apskatīties, kas tad pie Lindas noticis. Domāju – būs jaunēklis apdauzījis sev tur to galu pret maniem tērauda slazdiem. Brīnījos gan, jāsaka, ļoti, kāpēc Linda būtu iedomājusies to drānas gabalu sev arī uz gurniem un astes šekuma vilkt. Domāta jau dāvana bija, tā sakot, tikai ar zināmu smaidu. Kā tāda zināma paņirgāšanās no bijušā mīļākā topošai bijušai mīļākajai.

Aizskrēju toreiz pie Lindas un, kā jums šķiet, ko tur redzu? Paša jaunākais dēls, tas, kurš vēl tagad ne vella nav nekāds vells, tik tāds vellēns vai velliņš. Nezinu, kādā sakarībā, sadomājis savu miesas kārīgo vella zižļa galu bāzt Lindai nevis dieva grāmatiņā, bet gan pa tiešo mute. Linda arī, kā jau pie tādām izdarībām nepieradusi, ņēmusies kost un tā arī viņam to miesas gabalu nokodusi. Par to arī tā trakā kliegšana un ārdīšanās pa visu pura malu.

Nu, ko man atlika ar vella puišeli darīt? Gals bija nost un tādās lietās es neko daudz nesaprotu. Ņēmu šamo aiz apkakles un izlidināju no savām mājām. Nos ava pura, no sava akača un savas pura malas. Tepat blakus, Purmalā, viņš kādu brītiņu it kā esot bijis kolhoza priekšsēdētājs, bet pēc tā, ko redzēju viņu ar Lindu darām, es par to kaut kā vairs nespēju kāroties zināt. Un vakar vecā, kura mani trieca pie visu vellu mātītes Lindas, kad patriecu vella puiku no mājām, patrieca arī mani no mājām. Gāju pie Lindas, bet arī tur akacim durvis ciet un vāks virsū. Tagad sēžu zem egles un domāju – varbūt pēc visām šīm mūžībām vajadzētu tomēr reiz aiziet pie tā paša jaunākā dēla. Jāpaskatās taču, kā viņam iet. Bez Lindas un tā nebaga miesa kārīgā gala.