par māsu

Manas domas, jūtas un nemitīgs stress mēneša garumā saistās ar māsu.Jau mēnesi viņa cīnās ar covidu, bija mirkļi, ka domājām, ka viņu pazaudēsim.Visa dzimta, viņas klasesbiedri nemitīgi viņu atbalstīja-zvanīja viņai, pat lūdzās baznīcā.

Māsa sāka sev neticēt, mīļie vārdi vairs nederēja, biju dažreiz pat skarba.Mans asinsspiediens bija tik krimināls, ka knapi pati nenokļuvu slimnīcā.Māsa izdzīvoja gan plaušu karsoni, gan absolūtu nespēku.Es sapratu, ka dažreiz jācīnās par otru ar visiem paņēmieniem-rupjību, draudiem, kukuli.Žēl, bet tā bija mana izvēle, lai glābtu māsu.

Es teicu ārstam-Es nemoralizēju, bet māsa man ir viena, viņam - māte, jums te viņu simtiem.Es cīnos par māsu! Māsa rītdien atgriežas mājās.

Esiet veseli! Slimnīcā nenovēlu jums nokļūt!