Lasītājs

Jā, jā, ir man gadījies arī grāmatas lasīt. Rakstīt gan pagaidām nav vēl nācies. Un, cik varu nākotnē ielūkāties, diezin vai arī nāksies. Nē, nu, ja nu ar kaimiņu mīļo dieviņu kādreiz, pa kunga dūšai būdami, saderētu, tad jau gan. Tad var gadīties vēl ne mazums, kā. Bet tagad – tagad nevienu velleni, vellatu, paraganu rakstītie vārdi vairs neinteresē. Sēž tikai visu dienu un skatās tajās savās muļķu kastēs kaut ko.

Bet ar saskatīšanu tais muļķu kastēs jau arī tad ir tā, kā ir. Proti, reizēm tur pats vells nevar neko saredzēt. Un citreiz atkal pats vells nevar ne vella saprast, ko tur ir saskatījis. Tā nu es arī vakar lūk beigās ņēmu un aizstaigāju pie Lindas. Ligita – cita sena paziņa paragana – arī bija atnākusi ciemos pie viņas. Kājas viņām abām ir glītas, slaidas, taisnas un sprogainām spalviņām klātas. Bet krūtis. Krūtis Ligitai ir tikai divas. Kā jau kārtīgai kazai. Un tas nu, piedodiet, kārtīgam vella sievišķim ir krietni daudzas reizes par maz.

Tā nu es sāku viņām tur stāstīt šo un to. Jo, ziniet, kārtīgs vells nekad nevienam sievišķim neteiks, kur lai viņa ietu. Un kur lai viņa ietu, pie vella, ja pie vella taču es viņu nesūtīšu, to Ligitu. Pats taču esmu vells. Un ja nu pie manis arī atnāk? Ko mana vecā vella mātīte tad teiks? Nedabūšu trijas mūžības vairs nekad pēc tam ne uz viņas cicīšiem pazavērties, ne, dubļos peroties, gar dupsīti pabakstīties.

Pēc trešā vai ceturtā saldenās pudeles riņķa, balzamiņš sazin kā pārvērtās balalaikā. Un tādas lietas jau, kā parasti, notika tikai manā rokā. Tā nu es tur sēdēju, sēri skumīgus meldiņus vilkdams un cerēju, ka mājās vecā nesadzirdēs un nepadomās, ka Linda nopirkusi ir āzi. Citādāk atnāktu vēl pirkumu apmazgāt. A mums – ne vairs apakšveļas lāgā mugurā, ne arī āža, un apmazgāšanās šķidrums māla trauciņā arī sāk strauji iet uz beigām.

Bet vella Ligita neprotas ne celties, ne iet kaut kur. Jau metu es šai ar vienu aci, met viņai Linda ar otru aci, bet nekā. Tā nu nekas cits neatlika, atvēru muti tā, it kā gals tam starp kājām būtu, ašpadsmitcollīgās naglas ozola kokā dzenot, pavisam atliekts, un sāku baurot. Nu, kāds to varbūt arī par dziesmu sauktu. Es, kā jau kārtīgs vells, neesmu smalkās un augstās skolās gājis. Man tā bija vienkārša vēkšēšana.

Vai tu, pamuļķa sievišķi, zini arī, es kliedzu, ka es ir lasījis arī šo to savā mūžā. Es ir lasījis, piemēram, šito Jauno Jāņsudrabiņu. Bija viņam, par piemēru, tāda grāmata “Velnsaimnieks un jaunais” – to gan es tev nekad lasīt neieteiktu. Un, kad šī saņēmās un metās man baurot pretī, par ko tad arī ne, tad es viņai pateicu, ka pats lasīju tikai tāpēc, ka saskatījos savulaik tajā vella muļķu kastē, kur pats vells nevar saprast, ko un kāpēc rāda, šito “Indīgo saldumu garšu”. Nu, dikti uz stāvēšanu mudinošs gabals, dikti. Un kopš tiem laikiem man uz Lindu arī tā stāv, tik dikti, bet uz Ligitu, redziet – ne vella.

Beidzās tas viss ar to, ka durvis tajā brīdī vērās un iekšā ienāca mana vecā. Tā arī nenoskaidroju – bija noturējusi manu grūsna kamieļa stenēšanu par āzi vai atpazinusi tomēr dromedāru manā balsī. Balalaika, kas atkal bija pārtapusi tukšā balzama traukā, sašķīda pret manu pakausi un gaisma man tovakar izslēdzās. Pamodos šorīt, kad migla sāka kāpt pār Purmalas puses akačiem, un brīnījos, kurš tur pīpē, ja es esmu pilnīgi pliks un piesiets pie koka pura pretējā malā. Dikti sāp galva. Šovakar laikam pie Lindas neiešu. Ja nu Ligita atkal ir tur.