Spirāle

Septiņas debesis, es te šorīt tā piesēdu pie galda stūra un aizdomājos. Septiņas debesis un septiņpadsmit elles. Bet manas pura malā paganīties izlaistās Purmalas cūkas pa to laiku tā brēca, ka ar to arī visa domāšana beidzās. Nu, var jau viņas saprast, tās sārtās nabadzītes. Reiz bija tīri neslikti grēcinieki, bet tad, pie debesu pērļu vārtiem izrādījās tik neslikti, ka līdz kārtīgai ellei nenonāca. Tagad ganās starp sūnām un ciņiem. Kārtīgai cūkai jau tur nekā kārtīga nav, ko ēst.

Pavasaros mēs ar veco viņas ķeram un cērpam. Vecie grēki, tie, kas jau gana ilgi ir noganīti, ir tādi kā putu piepes virs akačiem, kuros mana mīļākā vecā paragana Linda vāra ziepes. Tādi mīksti un kūsājoši, gandrīz tā kā būtu šķidri. Varētu būt par putiņām pār kāda alus kaušeļa malu. No tiem mēs adām zeķes un cimdus, un cepures un ko tikai vēl ne. Man jau ar to adīšanu tā švaki sokas, ne vairs to gadu, kad vecam vellam kaut ko jaunu var iemācīt, kā mana vecā saka. Bet pašai viņai gan sokas knaši. Adatas tā vien mirdz, spīd un zib un ļaudis tad nāk uz purvu mantu rakt. Parasti gan ātri vien tādi racēji iemaldās kādā akacī un tur arī paliek.

Nesen reku tai pašai Lindai lai, reku aiznesu tādus mīkstus adītus veco grēku trusikus. Vui, kā viņa spiedza un kliedza, kad šito ieraudzīja. Labi, ka mana vecā nesadzirdēja, citādi savus indes zobus es tagad vēl no kādas vējaslotas žagariem lasītu ārā. Bet, ja tā godīgi, varbūt vajadzētu vecajai tā arī pateikt, lai neskaišas, bet lai padomā. Ar viņu mēs vienā akacī dzīvojam jau labi sen. Man tie rēķini tā kā nojukuši drusku, bet vai tikai nebūs drīz jau pusotra tūkstoša mūžību riņķī.

Bet pavisam droši es zinu – tā dēļ, lai neaizmirstu, es tepat vecajam ozolam zarus un saknes sasēju mezglā – ka mīlējušies un meņģējušies mēs neesam, kopš pasaulē atskrēja mūsu jaunākais vellēns. Un tur jau ar būs krietns pustūkstotis mūžību apkārt. Tagad viņam pašam jau trešā vella mātīte – civilsieva. Ar katru no pirmajām divām sadzīvoja pa ducim mazvellēnu – tāds viņš man ir. Spēka mitriķis, vella pulveris. Tagad ar trešo vairs nesanākot. Nu, ja puikam var ticēt, ne jau viņā tā vaina, bet sievišķī. Esot kādu tur spirāli kur tur iegrūdusi tā, ka tagad nekā.

Nezinu, es tās padarīšanas nezinu un nesaprotu. Kā reiz sensenos laikos teica mans vecvectēvs – visu veco vellu visvecākais vells – es gribu redzēt, kā čūskas mīlējas, nevis kā vella bērni nāk pasaulē. Ir jau tai padarīšanā ar sievišķiem savs jaukums un patīkamība, bet, kad vēl viena mute barojama un brēc šai pasaulē, tad reizēm nu ir gan tā, ka gandrīz jāsāk domāt, kurā apsītē labāk pakarināties. Eh… būs laikam šovakar atkal pie Lindas jāaizšaun, jānoskaidro, kas tur īsti ar tām spirālēm kā un kur ir. Lai tā mana vecā saka, ko grib.