Visas septiņas pusesTfu, ta vells parāvis manu garo veca vella mēli! Ta nu aukstumiņš atkal uznācis, sācies un laikam uz palikšanu. Šorīt no akača nemaz nevarēju izlīst – ciets un balts ledus vāks pāri. Galvu vien apdauzīju, un kamēr tur pustumsā – caur ledu jau nekāda lāgā gaisma iespīdēt nejaudā – sameklēju, ar ko to draņķa sasalušo ūdeni notišināt maliņā, pa gļotām un dūņām ņemoties, tikai riebīgi nosaldēju pirkstus. I rokām, i kājām, tā lūk, zin. Linda mani tādu – nomūrējušos no galvas līdz kājām ar visiem tiem dubļiem un gļotām, asiņainu galvu un puņķainu degunu – ieraudzījusi, zināja tikai tik, cik nelabā balsī iekliegties. Galīgi nepiemēroti paraganai. Bet var jau saprast – kas ta nu būtu iedomājies, ka es – kārtīgs visu vellu vecais vells varu tā kā tāds rupucis izskatīties, pie savas paraganas atkal ievēlies. Un, kad savus netīros, aukstos nagus piebāzu viņas apaļumiem un plikumiem, spiedza un kliedza vēl skaļākā un nelabākā balsī. Aš ar to pašu arī man visa gribēšana un vēlēšanās, un patikšana mīlēties un mieloties, un meņģēties, un tad mīlēties un mieloties atkal būtu arī pārgājusi. Visu Purmalas pura malu piebļāva, ziniet. Nu, viens dikti neapmierināts un ar to arī ašpetns sievišķis bija. Bet kur tad lai es tos nagus apsildītu, ja pa ceļam nav ne simtu soļu. Kā vienā akacī ar savu velneni jau pusotru tūkstoša mūžību dzīvojam, tā otrā blakus akacī viņa. Sākumā pērās un pļunčājās tur, tagad sākusi arī vārīt un ēst. Un tā nu es pie viņas šad un tad aizcierēju. Kad mājās akurāt tāda sajūta, ka paša vecā vellene tūlīt acis no pieres izknābās laukā. Nekāda knābja jau viņai nav, bet apmierināta arī nekad nemēdz būt. Tad man pārāk netīras kājas, tad pārāk tīras. Un šito visām vella mātītēm tagad uznākušo indevi, ka vellam savu āža bārdiņu vajagot skūt un āža kājas spalvas plēst nost, apziestas ar darvu, piķi un vēl sazin kādiem ziežļiem, es nekad nesapratīšu. Un nepieņemšu, zin! Bet šodien Linda brēca uz mani vēl skaļāk, vairāk un nešpetnāk. Par tiem pašiem aukstajiem un netīrajiem nagiem, ko biju, meklējot kaut ko, lai pats no sava akača tiktu ārā un viņas akacī iekšā, noķellējis ar dubļiem un dūņām. Viņa, redz, būtu sēdējusi savā akacī kā vienā dieva ausī – nu, kā viens vella sievišķis var šitik nešķīstus vārdus ņemt mutē, man saprotams nav – līdz pavasarim. Varbūt pat nākamajam pavasarim. Vai aiznākamajam, ja vēlreiz atlīdīšu pie viņas ar tādiem pretīgiem krupja nagiem. Tā nu es apsēdos uz viena apsūnojuša, apsniguša, apsarmojuša un apledojuša ciņa sakārnīša, izvilku un piepīpēju savas vilku vāles un sāku domāt. Punktierēt tā un šitā. Tā – no vienas puses ir tā kā skaidrs, ka nekādā āliņģī viņa – tā Linda – ne līdz kādam pavasarim nesēdēs, ne nākamajam, ne aiznākamajam. No otras puses – šitā atkal tā kā būtu tikpat kā skaidrs, ka ar tādiem netīriem un aukstiem nagiem un puņķainu asiņaino degunu iet pie vella sievišķa arī nevar. No trešās puses – varbūt arī noskūt to savu vella āža bārdu. No ceturtās puses – bet āža kāju gan es aiztikt netaisos! No piektās puses – bet varbūt tomēr. No sestās puses – ja kādam gribas paskatīties, kā es te sēžu, funktierēju un pīpēju vilku vāles, atbrauciet, paskatieties. No septītās puses – pura malā tāpat nekā cita interesanta, uz ko skatīties, nav. |