NIEKI XXI [kovidsapņi]

Sākumā pilnīgi ordinārs 3D pilnkrāsu ar skaņu sapnis bez laika un telpas deformācijām.

Pēkšņi biju savā bērnības rajonā. Bija mazliet vēss, bet patīkams laiks, krēsloja, pārsteidza pilnīgs klusums un ielas tukšums, nodomāju, ka ir vēlāks, nekā man šķita, komandantstunda. Pa Tallinas ielu nogāju garām divstāvu dzeltenējai ēkai uz Zvaigžņu ielas stūra, kur reiz bija Zvaigznes krogs. Tajā mans vectēvs reizēm ar Čaku mēdza pasēdēt, pirms abi sastrīdējās par socreālisma jautājumiem. Tagad tur vairs nav pat lētās ēdnīcas un pīrādziņi, kas tur bija vēlāk, kaut kādi hlami logos. Nogāju līdz Baltajai pirtij [briesmīga iestāde manā bērnībā ar duškabīņu glumajām sienām]. Pretī pirtij melnēja mana pagalma vārtrūme. Iegāju dziļāk līdz mūsmājai sētas dziļumos. Vēl cara laika sešu stāvu ēka, kur pirmā stāva dzīvokļos sienas biezākas par metru. Tiktāl viss bija kā senāk. Kad iegāju ēkā .. gar gaiteņa abām pusēm slimnīcas gultas, saliekamās gultas ar kaut kādiem ļaudīm. Izlavījos līdz mūsu dzīvoklim, dīvaini .. man kabatā bija pat atslēgas. Aiz durvīm gan bija pavisam cits dzīvoklis — plašs, ar daudzām istabām. Sasmacis gaiss. Gāju atvērt logus uz aizmājas mazo pagalmiņu. Tur zem klajas debess arī bija gultas .. izskatījās pēc slimnīcas sieviešu nodaļas, kurā gatavojas naktsguļai. Pajautāju, kas par lietu? Tuvākā [pavisam bija kāds desmits atstatu izvietotu gultu] paskaidroja, ka esot kovidizolācija un karantīna, viņas gan neesot slimas, kontaktpersonas arī nē, bet nedrīkstot pamest ēku un pagalmu vēl nedēļu. Iekšā neesot vietas. Prasīju par labierīcībām. Ā, lielajā pagalma esot jakubīnes toitojas. Piedāvāju, kas man šķita pašsaprotami, dzīvokļa tualetes un vannasistabu [pēkšņi izrādījās, ka tas viss tur ir, pat vannasistaba ar 2 vannām un dušu]. Meitenes sāka ritināt gultas [ar visiem matračiem] un kāpt iekšā pa logu. No kādas tālākas gultas glīta sīciņa tumšmate bēdīgā balsā prasīja: vai es arī drīkstu nākt? Man jau 30 gadu…

[turpinājuma vrb nebija, sapnis aprāvās? Vrb notika aiz aizvērtiem logiem :D]