Trešā diena

Saule kā vienmēr pacēla galvu pār Kokmuižas ielas 19 nama jumtu Valdemārpilī. Kā vienmēr attiecīgajā gadalaikā, gada pirmā mēneša trešajā dienā, apmēram 9 un 19 minūtēs rītā. Tiem, kuriem šķiet, ka šis ievada tekstelis ir pārāk garš, garlaicīgs un bezjēdzīgs, tūlīt pat paskaidrošu. Āķis tajā, ka tāda nama nemaz nav.

Ir tikai tas, kas mūs padara mulsus visa priekšā, ko zeme ar debesi zina, kā čaklais Māris savulaik rakstīja. Tā varētu teikt arī par manis šonedēļ pirmoreiz ieraudzītās nama Kokmuižas ielas 19. numurā sētnieces pagalam īsajiem svārciņiem. Tik īsiem, ka, kā savulaik teica mana māsa, redzama jau ir pat tā spraudziņa, kas visiem dzimumiem kopīga. Lai nu katrs pēc savas samaitātības pakāpes saprot, kas tā par spraudziņu un kur tāda atrodas.

Jebkurā gadījumā, neesošajā krodziņā, kur parasti ar neesošajiem draugiem sēžam, sētnieces ierašanās līdzinājās atombumbas sprādzienam. Ne tajā ziņā, ka pēc tam jau tā mutantajām mušām un tarakāniem būtu uzradušās arī trešās galvas. Tīrīt jau tāpat šeit nekur netrūka, ko. Bet gan tajā ziņā, ka tie īsie svārciņi mums ar neesošajiem draugiem radīja to, kā mums ar neesošajiem draugiem nekad nebija bijis.

Kad viņa pa durvīm, kuras nav iespējams salabot, ienāca un paskatījās visapkārt, es viņu, protams, ieraudzīju. Un, ziniet, ieraudzīt sētnieci īsos svārciņos ir daudzējādā ziņā īstens piedzīvojums. Proti, viņas dibena spalvas bija oranžā krāsā un atgādināja man mandarīnus, kurus nesen, zem vienas eglītes ar pāris klaidoņu kaķiem paslēpies, biju bezsātā ēdis līdz nelabumam.

Durvis nekādi neturas ciet un iekšā ārā pie manis staigā bezpajumtnieki un kaķi. Daži vēlas pie manis paslēpt kaut kur nočieptas alkoholisko dzērienu pudeles vai ķilavu galvas. Citi nevēlas vispār neko. Tā gan man, gan pašvaldības policijai pieejamie administratīvie un cilvēkresursi šīs pārvietošanās ierobežošanai ir izsmelti, tad mēs uz to vienkārši noskatāmies. Un noskatāmies parasti vienīgi manā personā, jo municipāļi neuzskata par vajadzīgu īpaši bieži pie manis viesoties. Dzērāju delīriuma izraisītas ķildas, kašķi un strīdi, viņi saka. Kas gan var būt par to ikdienišķāks. Kas gan var būt par to vienkāršāks. Kas gan var būt par to parastāks.

Vienīgi stāsti, kurus klaidoņi, bezpajumtnieki un alkoholiķi atstāj pie manis, nepārtraukti staigādami te cauri. Stāsti par seksu un slepkavībām. Un par, piemēram, to, kā Bikini atolu nosauca peldkostīma vārdā, bet peldkostīmu – atola vārdā. Tāpēc, ka tur tikuši noturēti kodolieroču izmēģinājumi.

Un kāds tam visam sakars ar sētnieci, jūs prasīsiet? Es nezinu, iespējams, ka arī viņu sauc Linda. Un tapa vakars, un rīts – pirmā, otrā, trešā un visas pārējās nedēļas, mēneša, gada un mūža dienas. Arlabunakti.