Acis sāp

Acis sāp. Laikam jau taisnība vien ir, ka nevajag skatīties saulē. Ziloņroņi joprojām guļ krastā un turpina nelāgi smirdēt. Ap to vēl dzīvajām, strauji pūstošajām miesām spindzēdami pulcējas zilu, zaļu, melnu un pelēku mušu pulki. Nez, vai viņas to smaku nejūt? Vai varbūt katrai mušai pirms pamošanās un pacelšanās spārnos no palodzes ir jāieņem simts grami dihlofosa. Drosmei, tā sakot. Dīvaini, tā jau tas ir un nekā citādi nevar būt. Ziloņroņi joprojām ir dzīvi, nekas viņiem nekait, kādu laiciņu pat dzēruši nav. Bet aizvien vēl uzturas krastā.

Krastā, kur mums būtu jācep smilšu kūkas un jāēd tās kopā ar jūras vilkiem un viņu bērniem. Bet tagad ne krasta, ne jūras, ne smilšu, ne kūku. Mūsu vienīgo labo, vislabāko vietiņu aizņēmuši kāpās guļoši ziloņroņi. Un jūras vilkiem, jūs zināt, valoda ir piparota. Neiesi taču kopā ar viņiem ēst bērnu saceptās smilšu kūkas. Lai pēc tam nenāktos skaidrot, kas tik anatomiski smieklīgi pazīstams vecajiem vilkiem ir šķitis ziloņroņu sejās. Tiem, kuri paši nevar iedomāties, iesaku sameklēt. Pāris attēlus ar ziloņroņu galvām. Internetā.

Es tikmēr sameklēšu interpolā cepamo pannu, uzkarsēšu to un domāšu par ziloņroņu taukiem. Eļļu es nelietoju. Ja nu vienīgi alkoholiķu smadzenes ir jau beigušās. Izdzēruši visus manus krājumus kopā ar jūras vilkiem, bērni patiešām kļūst neciešami. Tad es ar viņiem visiem kaujos. Manas rētas pārsiet var vienīgi tāda, kas dzimusi pareizā datumā. Otrā septembrī vai devītā februārī. Svarīgi, lai viņas tēvu sauktu Arhipovs, un viņa pati būtu Linda. Ziloņroņi krastā aiz loga nepārtraukti taurē un rēc. Par manām sāpošajām acīm un to, ka, meklēdams Lindu, skatos pat saulē.