NIEKI XVI

Jau mazam bērnam istabā un slepenās vietiņās ir visādi dārgumi, kuŗi pieaugušo acīs tomēr izskatās pēc atkritumiem. Es vienmēr esmu izturējies [centies] ar cieņu pret šīm kolekcijām un mājas tīrīšanās vienmēr apjautājos īpašniekam par konkrētā nieka statusu. Proti, kaut esmu pavecs onkulītis, tomēr atmiņā man bērnības sāpe, kas saucas sestdienas vai/un lielā tīrīšana. Tolaik nebija pieņemts, jo īpaši padumjo gadu šaurībā, atvasēm prasīt atļauju. Ja izskatās pēc mēsla, tad tas arī ir mēsls .. ārā.

Arī pieaugušo dzīves nomalēs un maliņās sakrājas dīvaini nieki, kuri gaida savu rindu uz izmešanu, reizēm gadiem, reizēm nesagaida. Varētu katalogu sastādīt: kalta nagla no nodegušās Kalāču pirtiņas, kalta nagla no pašu kaŗa laikā nodegušās mājas, tintnīca no tiem pašiem gruvešiem, dēļa gals no Saulrietu grīdas, pa kuŗu Skalbe staigājis, akmens no velnsviņuzinkurienes (vairāki), akmens no neatcerosnokurienes, skrūvītes varbūtkādreiznoderēs, kaut kādi nieki smukskurlaitāduliek, skatu kartes pēcsimtgadiembaigāvērtībabūs.

Atsevišķu bloku veido dzērienu pudeles [tukšas :(]. Vīns, ko dzērām, kad Mazpeļuku no slimnīcas pārvedām, šito vīnu draugs no Luksemburgas atveda, dažas Dom Pérignon (nez, kad atkal varēšu tādu atļauties) utt. Rinda vienkārši dizainiski smuku pudeļu, kuŗas bērni izmanto saviem uzstādījumiem mākslai. Proti, māja pārvērtusies par instalāciju — mana (mūsu) dzīve un citi mēsli.

Sen vairs nemeklēju risinājuma. Zinu, ka tas bezcerīgi. Jo pat jaunas mājas pirkšana un/vai uzcelšana nepalīdzēs. Šajā, pilnīgi tukšā, ievācos pirms 20 gadiem. Ierados ar pleca somu un tašiņu ar apakšveļu. Un tas bija jau 13. mēģinājums pamest visas grabažas [man kolekcionāra gēns]. Te nu sēžu pie darbgalda, arī uz kuŗa nav brīvas vietiņas. Varbūt riskēt vēlreiz. Nopirkt atkal jaunu, tukšu māju?