No mana arhīva_Brīdis sev!

Man ļoti patīk slēpot .Es slēpoju Latvijā.

It īpaši man patīk slēpot divatā un mežā.

Cik bieži es pasmejos par sevi , kad atceros savus varoņdarbus šajā jomā.

Ierodamies mežā un mašīnu atstājam ceļa malā .Viņš dodas kalnup pirmais.Es taču nevaru izrādīt savas bailes un slēpoju līdzi.Parasti es slēpoju pa ezeru vai pa meža takām.

Ar lielām pūlēm esmu uzrāpusies kalnā, labi , ka viņš aizslēpoja ātrāk un neredzēja , kā es vairākas reizes nogāzos.Domāju pamatīgi zilumi uz kājām tam būs liecinieki.

-Laižam no kalna lejup!

-Man mazliet bailes! Es varu ieskriet eglē , jo īsti bremzēt neprotu.

-Beidz, tas tak mazs nieka kalniņš!

-Labi, kas būs , no tā neizbēgt.Es tak nevaru pirmajā reizē tā izblamēties, saņemu dūšu un ......protams pēc dažām sekundēm esmu gar zemi, galva nobaukš, kāja slēpē sagriežas, es nezinu , ko darīt---raudāt vai smieties!

Viņš ir klāt un atbrīvo mani no slēpes un no egļu zariem galvā!

-Tomēr līdz puskalnam nenokriti, super , es pat uz to necerēju.

Skatos uz viņu ---smejas par mani vai līdzi jūt.

Acis smejas, bet roka no manas cepures noņem ledus gabaliņus

Braucam tālāk.Es tikko esmu nomierinājusies un sāku ieklausīties mežā ....un justies , kā cilvēks .

Ārprāts , kas to deva! Saņēmusi visus spēkus un optimismu uzrāpjos nākošajā kalnā, bet šoreiz kategoriski pasaku , ka braukšu uz dibena.

-Dari , kā zini, tikai ....kāda tur bauda!

-Bauda?! ? Laikam jau taisnība , bet es tā īsti nebiju domājusi .

Man patiešām bija bauda būt kopā mežā,

vērot , kā viņa strīpainā cepurīte parādās starp priedēm,

bauda , kad es ielecu kupenā, ākstījos un viņš mani fokēja!

Bauda , kad mašīnā dzērām minerāli un viņš teica , tev pilītites ūdens uz lupām , pieliecās noslaucīt.....un mani noskūpstīja!

Bet varbūt patiešām—slēpošana ir BAUDA.