Sarunāties ir būtiski

– Klau, es iedomājos – kad es nomiršu, tad paradīzē, protams, varēs satikt visus savus mīļos cilvēkus, kuri miruši pirms manis, bet papildus tam tur taču būs iespēja parunāt arī ar visām mirušajām slavenībām, nu, māksliniekiem, mūziķiem, politiķiem, vai ne?

– Jā, bet, ņemot vērā un zinot tavu muzikālo gaumi un politiskās simpātijas, daudzus no viņiem tu nesatiksi – viņi tomēr nonāks ellē.

– Idiņš... Pat parunāt ar tevi šovakar nav iespējams.

– Labi, piedod. Jā, jā, tas tiešām būtu skaisti, nu, tas, ko tu saki. Bet, hmm, kāpēc tu iedomājies tikai par cilvēkiem? Paradīzē noteikti būs nonākuši arī visu cilvēku mīļdzīvnieki, vai ne? Kurus no tiem tu vēlētos satikt un samīļot? Visus tos neskaitāmos suņus un kaķus, ar kuriem laukos pavadīji bērnību?

– Neņirgājies, lūdzu, labi? Jā, es labprāt vēlreiz paglaudītu Bingo, Tobi, Muri, Reksi, Rembo, Ūšuku, Lavīzi, Doru, Mikiņu, Pūku, Sniedziņu, Peciņu, Ringo, Piparu, Argo, Monu, Mocartu, Negro, Džeri, Sāru, Pīku un Podziņu! Un tu?

– Man pašam nekad nav bijis dzīvnieku, tāpēc es izvēlētos debesīs parunāt ar Berlīnes zoodārza lācēnu Knutu, nošauto Līgatnes lācenīti Madi, eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas suņuku Fumi... Ā, un noteikti ar to astoņkāji Paulu, kurš pareģoja futbola spēļu uzvarētājus. Es viņam noteikti lūgtu prognozēt, kurš no taviem tagadējiem lauku dzīvniekiem nomirs nākamais.

– Ai, ej ieskrieties.