Mistērijas fr-ā "Mati un bārdas", 5.sērija: KLOPE

Tobrīd frizieres krēslā sēdēja viens no diviem Lonijas gultas biedriem Haris. Viņš bija atnācis, lai apgrieztu matus un pie viena norunātu nākamo tikšanos Lonijas guļamistabā. Frizētavā valdīja flirta atmosfēra, jo vairāk, ka neviens cits tajā tobrīd neatradās. Kā gadījās, kā ne, bet tobrīd frizētavai gāja garām viņas otrs gultas biedrs brīvais ērglis Morics, jo viņa ceļš uz pusdienošanas vietu veda tieši garām Lonijas frizētavai, un viņš nolēma apraudzīt savu žubīti. Durvis bija vaļā, jo bija saulaina diena un Lonija bija tās atstutējusi, lai frizētava vēdinās un covidam tajā nebūtu vietas. Brīdī, kad Morics šķērsoja frizētavas slieksni, viņš izdzirdēja frāzi, ko teica Haris Lonijai visai koķetā intonācijā: "Lonucīt, vai Tava vāverīte nav noilgojusies pēc manis?" Lonija, kas tobrīd jau bija pamanījusi Moricu, neko neatbildēja, tikai nedaudz pietvīka, kamēr Morics, lieliem soļiem dodoties sēdošā Hara virzienā, draudīgā intonācijā pajautāja: "Tu par kādu vāverīti runā, kverpli?" Haris, nedaudz izbrīnīts par tādu jautājumu no viņam pilnīgi nepazīstama tēviņa, atvaicāja: "bet Tev kāda daļa, vārguli?" Morics, protams, nebija nekāds vārgulis, vienkārši Haris, būdams pēc dabas nedaudz bravurīgs, sauca par vārguļiem jebkuru vīriešu sugas pārstāvi, kas viņam nepatika. "Es Tev parādīšu kāda man daļa! " To teikdams, Morics no mugurpuses ar saliektas rokas elkoni pasita Harim zem zoda un nelaida vaļā, it kā grasītos šo žņaugt. Haris, pūlēdams atbrīvoties, sasvērās ar krēslu uz vieniem sāniem un nogāzās uz grīdas ar visu krēslu un visu Moricu, par cik Morics no sava dzelžainā tvēriena nebija atbrīvojies. Viņi sāka lauzties uz grīdas, neliekoties ne zinis par Lonijas izmisīgajām klaigām apturēt kautiņu. Abi tēviņi fiziski bija vienlīdz spēcīgi, tāpēc neviens no viņiem nepadevās un tēviņu mučkuris kaudamies vēlās pa visu frizētavas grīdu. Tā bija kareivīgi noskaņotu sāncenšu cīņa, no kuriem neviens līdz šim nezināja par otra eksistenci Lonijas guļamistabā. Līdz šai dienai, kas pārvērtās par pēdējo viņu abu neziņai par to. Visbeidzot Lonija izmisumā paķēra odekolona flakonu ar pulverizatoru un iesmidzināja abiem sāncenšiem acīs. Mučkuris atšķetinājās viens no otra un lēnām sāka slieties kājās. Traumas jau nebija lielas, tikai Harim bija liela un uztūkusi sarkana kreisā auss, kurā Morics kautiņa laikā bija uz brīdi iekodies, bet Moricam labās rokas vidējais pirksts no kaušanās bija izmežģījies, tāpēc tagad tas piespiedu kārtā rādīja faku. Haris parādīija pretī. Vēl pēc brīža Lonija izvadīja no frizētavas Moricu ar izslieto vidējo pirkstu gaisā, jo Harim bija jāpabeidz griezt mati. Viņa sieva nekādi nesaprastu, kāpēc aizmugurē tie apgriezti tikai vienā pusē.

Klope bija beigusies, bet Lonijai priekšā stāvēja izskaidrošanās ar abiem mīļākajiem, lai paskaidrotu otra esamību viņas dzīvē un viņas guļamistabā.

(turpinājums sekos)