Mistērijas frizētavā "Mati un bārdas", 1.sērija

Frizētava "Mati un bārda" atrodas kādā klusā Rīgas nomalē, Daugavas labajā krastā. Tā ir dāmu un kungu frizētava, vienīgā tajā apkaimē, jo šajā rajonā nedzīvo tik daudz ļaužu, lai būtu vajadzība vēl pēc kādas frizētavas. Frizētava pieder tās vienīgajai frizierei un vienlaikus frizētavas vadītājai Lonijai, kas telpas nomā kādas 3-stāvu ēkas pirmajā stāvā. Lonija ir dāma tajos gados un tādā kondīcijā, par kurām mēdz sacīt: "sorok pjaķ - baba jagodka opjaķ! " Proti, Lonija vīriešu acīs ir iekārojama un visai apetītelīga dāma - nedaudz apaļūga, ar sievišķīgu - ģitāras formas figūru un izteiksmīgām brūnām acīm, kuras vēl vairāk pasvītro garas pieaudzētās skropstas. Tāpēc tad, kad Lonoja plikšķina acis ar savām vēdekļveidīgajām skropstām, daudzu vīriešu sirdis sāk pukstēt visai strauji. Lonija pārsvarā strādā pēc pieraksta, bet tad, ja frizētavā nav neviena, viņa pieņem arī tāpat, bez pieraksta. Lonija jau gadus trīs ir brīva sieviete - precīzāk - kopš tā rīta, kad viņas laulenis iznesa ārā miskasti, bet tā arī neatgriezās un pazuda ar visu atkritumu spaini. Vēlāk viņš esot atradies - dažus kvartālus tālāk un pie kādas savas sirdspuķītes, kas viņu pievāca ar visu atkritumu spaini, tiesa, iztukšotu. Tā kā laulenis vairs neatgriezās, pēc gada Lonija noformēja šķiršanos. Kā jau brīvai un pie tam vēl iekārojamai sievetei, Lonijai pielūdzēju netrūkst. Pareizāk sakot, viņai to bija un ir tik daudz, ka Lonija tos ir sašķirojusi trīs grupās. Pirmo grupu viņa nosauca: "nekad mūžā! ", otro: "varbūt", bet trešo: "noderīgie". Pēdējā grupā Lonija ir iezortējusi tos pielūdzējus, kurus viņa izmanto dažādiem mērķiem: vienus, lai kopīgi pavakariņotu kādā no tuvējām kafejnīcām, dažus, kas noder sadzīviskām vajadzībām. Piemēram, Lonijas pielūdzēju vidū ir viens elektriķis, vārdā Ludvigs, kas uztur kārtībā viņas mājās elektrosaimniecibu, viens galdnieks, kuru sauc Kārlis, saīsinājumā Kaža, kas pielabo Lonijas vecās mēbeles, šad tad uzmeistarojot arī ko jaunu, un pāris pielūdzēju viņai ir no tiādiem, kurus viņa ielaiž tālāk par savas guļmistabas slieksni, kādiem mērķiem, paši saprotat... No viņiem viens ir precēts tēviņš, vārdā Haris, bet tieši viņš Lonijai guļamistabā patīk vislabāk, tāpēc viņa piever vienu aci uz Harija ģimenes stāvokli. Otrs no viņiem, vārdā Morics, ir brīvs kā ērglis debesu jumā un arī nav smādējams, bet Lonijas acīs tomēr atpaliek no precētā brūtgāna vismaz pēc četriem kritērijiem, vērtētiem guļamistabā. Proti, pēc vienkāršas aritmētikas Haris pārspļauj Mori vismaz divkārt. Zortēt pielūdzējus minētajās 3 grupās Lonijai nākas pastāvīgi, jo pielūdzēju loks mēdz mainīties, - ir tādi, kas mēdz pazust, bet daudzi uzrodas vietā, kolīdz pārkāpj pāri Lonijas frizētavas slieksnim vai pasēž frizierkrēslā vismaz pusstundu. Jo rokas Lonijai maigas, ai cik maigas, un no viņas plūst tādi fluīdi, kas padara daudzs vīriešu kārtas tēviņus dullus vai vismaz pusdullus. Nu labi, kaut vai viegli apdullinātus. Dažus no sazortētajiem brūtgāniem grupā "nekad mūžā" Lonija vēlīgi piespēlē savām klientēm vai draudzenēm, jo viņai pašai viņi ir vajadzīgi tikpat lielā mērā kā suņiem 5.kāja.

Frizētavai ir piestiprināts arī santehniķis Pāvels. Nu ne jau pie sienas vai durvīm piestiprināts, bet tādā nozimē, ka namu pārvalde, kurā viņš strādā, vēlīgi viņu dala ar Loniju, jo frizētavai ir gan ūdensvads, gan kanalizācija, gan vairākas izlietnes. Laiku pa laikam kaut kas jāpielabo vai jānomaina un ar to tiek galā Pavļiks. Pāvels arī sākumā meta aci uz Loniju, bet tā ka viņa ātri vien šo iezortēja grupā: "nekad mūžā", tad vienīgais labums no Lonijas Pavļikam ir regulāri (par brīvu) apgriezti mati un pārdesmit čaukstošu eiriku reizi kvartālā Pāvela ķešā.

Jums tiks izstāstīti tikai interesantie notkumi iz šīs frizētavas ikdienas, jo frizētavā gadās arī gluži pelēkas un vienmuļas dienas, kad nekas interesants nenotiek. Tādas jums, cienījamie lasitāji, netiks translētas.

(turpinājums sekos)