Pie visa vainojams Bils...,

...nu tas, kurš Geits.

ievads.

Pāris gadus atpakaļ, kārtējo, ik gada atvaļinājumu pavadīdama letiņos, apciemoju savu jaunībsdienu drušku Māru *, kura ir izgājusi par sievu pie godprātīga vīra un, no tiesas, veiksmīga lauksaimnieka kāda Latvijas novada pilsētciematā.

(starp citu, šīs attiecības ir no sērijas: viņi iepazinās internetā, abi ne vairs tik jauni, bet kopā laimīgi jau 7.gadus)

Es un Māra*- abas esam pratušas abpusējo draudzību saglabāt līdz šai dienai, neskatoties uz to, ka nevienai no mums vairs jau sen nav 16. Un tas, ka es dzīvoju Skotijā, bet viņa Latvijā, nekad nav bijis par šķērsli abpusējai atklātībai telefona sarunās vai čatiņam netā, kā arī attālums starp mums nav bijis par iemeslu tam, lai mēs neatrastu iespēju tikties realis. Šo ilgo gadu draudzība ir izturējusi pārbaudījumus, lai abpusējā saskarsme raisītu atklātību gan skumjos brīžos un bēdās, gan vieglā čalošanā smejot, jokojot un, protams, ka arī tad, kad mēles trinot, tiek apspriests kāds kuriozs notikums iz Ohujiņā mītošo virtuāļu virtuālajām atklāsmēm, ...kas, kā izrādās, ne vienmēr atbilst patiesībai realis.

(Piepis un Māra*, abas ir Ohujiņa vecmēbeles. Kura, ta kurai entos gadus atpakaļ ieteica še uzsaukt anketu, ...to vairs neatceras ne viena, ne arī otra. Vecums neatnāk viens, ...tas atnāk kopā ar atmiņas zudumu! :D)

iztirzājums.

Turpinot ievadā :"Pāris gadus atpakaļ, ..." (c) izklāstu.

Māras* vīra saimniecība atrodas pasakaini skaistā vietā, netālu no upes, ko no vienas puses ieskauj lapkoku mežs, bet otrpuss upei, saimnieka sastādītas, priežu un sudrabegļu jaunaudzes.

Tā mēs abas ar drušku, pastaigā gar upi, draiski čalodamas, izgājām uz takas, kas ved atpakaļ uz pilsētciemata pusi, ... kas ir tik liels, ka visi ciema suņi viens otru atpazīst pēc smakas pāris desmitu kilometru rādiusā, kas liek domāt par to, ka ne sliktāk, viens ar otru ir pazīstami arī visa ciema ļaudis. :D

Māra* smejot, man saka:

" Paskaties, re kur ir tā "pils", kuras saimnieks ir XXXX*."

Es, mutīti iepletusi, viegla šoka stāvoklī iekritusi, iesaucos:

"Ej tu nost! "

Realis es redzu:"pils" dārza iežoga pussatrunējušus mietus, ar vietām nebūtībā zudušu dēļu šķirbām, caur kurām pat meža kuilis bez piepūles izskries cauri. Redzu aiz žoga, dārza stūrī pussagāžušos malkas šķūni, pie tā koka bluķi ar cirvi, pārīti uz zemes nomestu lāpstu, pie jāņogu krūma nomestu grābekli un ierūsējoša metāla dārza tačku. To visu redzot, mani sāk raustīt šaušalīga doma par sen nekoptas un jau sen neapdzīvotas "pils" spoku - tās saimnieku - "mēmo ļimonāru", kurš tūliņ var draudīgi stādīties manā priekšā, izkliegdams savu sāpi par merkantīlajām daudzbērnu mātēm, kuras Ohujiņā tupēdamas, ķersta lohus - svešu bērnu uzturētājus, cerēdamas uz iekundēšanos arī viņa "pils" apartamentos un cerēdamas izgrābt viņa bankas kontā iekrātos miljonus.

Māra* mani izglābj no šaušalīgās vīzijas:

"Piep, redz kur tas viens no viņa krutajiem autiņiem, ...nu tur, tais garajās nātrēs ieaugušais lūznis, kas viņa slavinātajos, tālajos padomijas laikos, esot bijis Žigulis! "

Piepis:

"Māra*, davai ejam uz Tavu māju pusi, to "pili" tuvplānā neapskatījušas! "

nobeigums.

Pie visa ir vainojams tikai Bils, ...nu tas, kurš Geits.

Viņš ir sarausis sev tik daudz naudas, ka viņa pienākums būtu atmaksāt visām daudzbērnu mātēm tos alimentu parādus, ko bērnu miesīgie tēvi nav nomaksājuši. Viņa pienākums ir atbalstīt visus ES valstīs dzīvojošos sliņķus, dīkdieņus un nekur strādāt gribošos dīkdieņus.

Viņa pienākums ir sakopt XXXX* "pils" dārza teritoriju un viņa pienākums ir aizvākt "pils" dārza nātrēs ieaugušo lūzni, ...jo šis lūznis ir kaitēklis virtuāla tēla XXXX* reputācijai, kas stipri var nelabvēlīgi ietekmēt virtuālā tēla mākslinieciskās izteiksmes plūdus, pretējo dzimumu zākājot Ohujiņa virtuālajās ārēs!

p.s. XXXX* sevi ir atpazinis, ja ir atcerējies par nātrēs ieaugušo lūzni viņa "pils" dārzā.

(*- nickname mainīts)