Rīta ļembasts citkārt klusā miestiņā.

Vecākais māsasdēls, apsievojies un apbērnojies, nolēma meklēt kaut kur laukos nelielu mājiņu, kur varētu pavadīt vasaras. Tai bija jāatrodas mežā vai vismaz tā tuvumā. Protams, ka meklējumos iesaistījās visa plašā radu saime. Galu galā māsa ar vīru tā aizrāvās, ka paši noskatīja sev vecumdienām māju nelielā miestiņā. Vieta ideāla - pagriezies uz vienu pusi un redzi pastorālu ainavu ar kaimiņa pļavu un mežu aiz tās, bet pagriežoties par 180*, redzi klusu un mierīgu ieliņu, pa kuru 5 minūšu gājienā var sasniegt miestiņa centru. Mājā visas pilsētas komunikācijas; dārziņš ne par lielu, ne par mazu, un varēja redzēt, ka to veidojis cilvēks, kas zina, ko dara. Arī man patīk tur ciemoties: visapkārt miers un klusums, ko tikai reizēm pārtrauc kaimiņa gaiļu Buljona un Žuljēna skaņie kikerigū.

Torīt ierasto klusumu izjauca kaut kāda nesaprotama jezga: attāla bļaustīšanās, smaga dipoņa, it kā tuvotos bizonu bars, tad brīkšķi un krakšķi, un gala beigās bija dzirdama bizonu attālināšanās, bet bļaustīšanās tuvojās. Māsasvīrs stāvēja pie žoga, pagalam apjucis, un rokā turēja nolauztu žoga dēlīša galu. Aiz dzīvžoga nu jau varēja skaidrāk saklausīt dialogu.

„Kur tie vell buļļ palik?! ”

„Ielēc Vēriņ dārze, bet laikam tokš izskrēj cour.”

„Kāde Vēriņ dārze, - nu jo tur i tie Rīgs sprukstiņ.”

„Nu ta skrej tokš, un ķer roke! ”

„Es nevar, man pārtrūk bikšgumi, - bikss krīt zem.”

„Ta skrej bez biksem; dzīv naud tokš tev i no stall izsprucs! ”

„Tā nebus smuk. Un Osiš jou aizskrēj a ričuk, gan viš tos sātan radibs dabuos rok.”

Tikmēr arī mēs pārējie jau bijām pievienojušies māsasvīram pie sētas vārtiņiem. Buļļu saimniece, ar vienu roku pieturot viduklī izstaipītas trenuškas, ātri novērtēja situāciju: „To bus tie mān lop salauzuš! Es pateiks savvecam, viš atnāks un piesiss jaun dēl.”„Sīkums, gan jau mēs paši kaut kā...Bet nu nesās ar’, kā Tokijas ātrvilciens! ”

„Vīņ i tād ķener uz mukšen, itin ka zinat, ka es šos jaunnedeļ gribej dot proj uz kombnāt. Tagadiņ es dome, ka vīņ mān dabus uz kapiem ātrak, neka es šos pie slakter.”

Pa to laiku ar velosipēdu pēc papildspēkiem bija atminies atpakaļ piesauktais Osiš.

„Kur tie maitsgabal i?”

„Bi noskrējuš zem uz tirg, Lejiņ Andrs man līdzej saķērt, bet es atskrej pēc puišel, lai var atvest ābs reize māj.”

„Tu redz ko, uz tīrg? Vojmanšess! A visems ragems un nagems leks uz let ? Papriekš tokš ād par acem i janomauc.”

Kad nu lietas ar negantajiem liellopiem virzījās uz labo pusi, runātīgais sievišķis ķērās pie iepazīšanās.

„Mēs i otre māje aiz Modr, nu, kam i māj jūs dārzpakļe. Bet kā ta jūs izdome muspuse māj pirkt?”

Pēc vairākiem izpētošiem jautājumiem un izsmeļošām atbildēm tika noskaidrots, ka mūsu vecvecāki apmēram 30 gadu nodzīvojuši šaipusē, un arī tas bijis kā viens no iemesliem, lai izšķirtos par mājas pirkšanu.

„Ā, nu tad jo tu i vecā dārzniekArvid mazmeit! Es tokš tev i redzejs, kad tu tāds kropačs bij! Manmamms, kad atnāc te strādat, nevien nepazin, un dikt baidjes, kā nu iedzīvses. Un tad atnāc ciemes tāv vecmamm, atnes smuk rož stād, un teic, ka var nākt pe viņs, ja ko vaig palīdzt. Un es bi vel tāds skuķs, bet tu bi pavisam sīks. Ja tu zinat, - ta roz mums takš vel aug, liels un vecs krūms, bet zied, ka traks! ”

Ar to nu iepazīšanās varēja būt galā, un abas bullēnu ķērājas devās gar dzīvžoga ārpusi atpakaļ uz savām mājām. Runātīgajai bikšu turētājai laikam likās, ka dzīvžogs mūsu starpā ir tikpat kā aizvērtas durvis, jo tūlīt otrai tika paziņots:”Nu re, es tokš teic, ka nav nekād sprukstiņ, gal gale paš cilēk vien i, senam pazīstam.”

Ap launaglaiku sieviete bija klāt atkal. Rokā groziņš ar piena burku, un krietns rožu pušķis. „Šī i tā roz, ko tav vecmamm atnes manmammam. Le tas i tev ka sveiciens cour pusgadsimt no tav vecpap un vecmamm, ka nu tu i apakļam šaipusē.”