Žanim Ezītim par godu

Mana maiņa šonakt sākas 3:00. Kad pamodos no nenormālām galvassāpēm. Esam jau līdz pusei Irbes šaurumā (Irbe ir tāds sievietes vārds, tāpat kā Māra, Jana, Liene). Kreisajā pusē mirgo “atlūzis” Ovītis, priekšā Ventis spēlējās ar savām gaismām. Trafiks šonakt, kā par brīnumu, minimāls, brienu pie Irbes ar ieslēgtu autopilotu, kamēr pārējie guļ. Par cik tā sanāca, ka šajā pārgājienā esam tikai trīs, tad naktīs iznāk dežūrēt vientanē, tāpēc piesardzības pasākumi – pēc pilnas programmas – Tikai ar vestēm, tikai piesprādzējušies, ar prezervatīviem un vēl katram kaklā sava radioboja. Tiesa gan – mūsu apstākļos diez vai līdzēs, jo, ja prezervatīvis saplīsīs, palīdzība vienalga nepaspēs tik ātri, kā gribētos.

Tā kā nekādu “ekšenu” apkārt nav, atliek tikai papildināt autopilotu, pa brīdim to mazliet piekoriģējot. Pats atslābinājies, pa brīdim tikai aplaižu skatienu apkārt. Vienā no tādām reizēm pēkšņi pamanu gandrīz priekšā kaut kādu neapgaismotu objektu! Izslēdzu autopilotu, skatos ar binokli … izrādās – tā ir Irbe pār boru pārkrituse! A uz kartes ieslēgts tāds mērogs, lai uzmanītu kuģus, bet tādi “sīkumi”, kā Irbes nav pamanāmi. Bet nu uziet tādai virsū arī nebūtu nekas patīkams. Labi, ka ātri ar ķeksi uzvilku atpakaļ uz klāja.

Pārējā maiņa paiet bez būtiskiem notikumiem (ieslēdzu atpakaļ autopilotu). Eju tuvāk krastam, lielie finiera kuģīši iet pa farvateru pāris jūdzes tālāk, jāuzmanās tikai, ja nu kāds sīkāks finiera kuģitis ceļā gadās un bez AIDa. Bet mūsu laikos jau tos visi atpazīst, kam ir kaut mazliet smadzeņu un sevis žēl.

Septiņos nododu maiņu un dodos gulēt. Pamostos 11:00. Izrādās, ka Ventim atkal jūrasslimības lēkme un mēs ar Ovīti esam vienīgie, kas spējīgi Irbi izšmakarēt. Rezultātā plānotās 3*4h maiņas pārvēršas par 2*5 maiņām. Piedevām vēl izrādās, ka pēc brīzes Irbes šaurumā, Irbe mums paziņoja, ka šodien negatavos, tāpēc līdz tuvākajai ostai mums siltas pusdienas nespīd.

No Irbes šauruma esam izgājuši, viļņošanās kļūst slinkāka un negribētāka. Sākam apdomāt, kurp doties tālāk. Sākotnējais plāns – Visbija – šķiet pārāk tāls, un tur jau arī ir pabijis Grāvers ar savu finiera kuģiti “Jumprava”. Turp mēs principa pēc nedotos, tāpēc izlemjam doties uz Roterdamu. Prospektos uzrādās, ka tur esot normālas ielas/krastameitas, ar pilnu servisu. Ap 20:00 tuvojamies. Tā kā peldējiens pāri Baltijas jūrai praktsiki pabeigts, mēs ar Ovīti salejm pilnas glazes Ventis pie stūres, es – “gandrīz komā”. Ostā viss kluss, nevienu cilvēku neredz. Pie mola uzraksts “Iebraukt aizliegts”, bet tas, mūsuprāt, norāda uz kaut kādu līcīti, kur krastā kemperi, bet krasti tādi, ka skaidrs, ka ar finiera kuģīti tur nav ko darīt. Otrā pusē stāv daži nelieli zvejnieku traleri.

Izlecu krastā, meklēju kādu dzīvu radību. Tuvējā mājā kāds jauns čalis drāza savu sievu. Es pie viņiem klāt – Kur varam piestellēties, kas ar elektrību, ūdeni, eskorta servisiem ?

Izrādās, šogad te vispār nekas nenotiekot, “par godu” Covid finiera kuģīši nenākot, mēs esam pirmie. Lai stāvot turpat, kur esam. Kam jāmaksā? Var maksāt arī jaunajam čalim, ja citu neatrod. Še jums plackarte no dušas, tualetes, virtuves – tā vēl palikusi no pagājušā gada.

Nu tad tā arī paliekam. Glāzē godam nopelnītais zeltainais šķidrums, ko ieekonomējam, jo nesamaksājām jaunajam čalim. Nu tam pašam, kas bija aizņemts ar savu sievu. Rīt no rīta pamēģināšu pieripināt savas olas čaļa sievai, gadījumā, ja šams aizdosies kur nebūt, šovakar slinkums.