Mans darbs

Es ļoti bieži dzirdu sakām – es gan tā nevarētu, visu dienu stāvēt pie plīts! Es viņus saprotu. Mana profesija prasa izturību, pacietību, spēju reaģēt un izdarīt to ātri, profesija pieprasa tev nemitīgi būt formā, uzturēt labu humora izjūtu visas darba dienas garumā, strādāt pie katras porcijas it kā tava dzīves misija būtu izdabāt klienta velmēm, profesija pieprasa precizitāti un punktualitāti, visam ir jābūt konkrētā laikā neskatoties ne uz ko, visam papildus profesija pieprasa nemitīgi būt uzmanīgam, piesardzīgam un visredzošam, nerunājot par nemitīgo personisko higenu un tīrību.

Profesijā kā mana, kur ar kolēģiem tiek pavadītas vidēji divpadsmit stundas slēgtās telpās ar dažiem logiem un dienas gaisma un svaigais gaiss tiek sajusti tikai īsajās pīpauzītēs, darbs paliek kā otras mājas ar otru ģimeni, jo tikai perfektā komandā sastrādāties var tie, kas perfekti pazīst viens otru, pārzin tā sliktās un labās emocijas, pārzin, kas tiem patīk un kas nē.

Vai ir mīnusi? Es teiktu pat diezgan daudz ja sāktu vilkt plusus un mīnusus uz lapas, taču ikdienā es par tiem nedomāju, jo esmu jau pieradusi pie tiem un iemācījusies ar tiem sadzīvot.

Visgrūtākais manā profesijā ir darba maiņa. Iedzīvošanās jaunā kolektīvā ir kā izaicinājums, visi tevi vēro. Tev ir jāatdod sevi vismaz par divsimt procentiem jauno kolēģu priekšā, jo no viņu viedokļa ir atkarīga tava nākotne kolektīvā.

Taču, jebkuru negatīvo punktu aizēno mana mīlestība pret darbu, ko es daru. Pat svaigu dārzeņu sagriešana un samaisīšana ar sulīgi zaļām salātlapām manī izraisa prieku, jebkura porcija, kas komandas darba rezultātā no virtuves steidzas pie klienta pagatavota prefekta un atgriežas ar sūtījumu no viemsīļa par pateicību un uzslavām liek darbu mīlēt vairāk un vairāk.