Īstenība

Es vēlos Tevi redzēt uz ceļiem. Savā priekšā. It kā Tu mani pielūgtu. It kā es būtu kāds Buda vai dievs, kura vārdu nemaz nav svarīgi piesaukt. Kura vārdu nemaz nav iespējams piesaukt. Aiz horizonta pazūd saules ripa un daži joprojām cenšas man ieskaidrot, ka saule patiesībā nemaz neesot ripa. Patiesībā tā esot lode un pirkstos to paņemt neesot iespējams ne jau vienīgi tāpēc, ka tā ir tik karsta.

Mani, ja godīgi, vienmēr vairāk ir interesējis, nevis, kāpēc tā ir tik karsta, bet kāpēc to nav iespējams paņemt pirkstos. Cik reižu neesmu izmēģinājies, nagi vienmēr atsitas pret kaut ko cietu un neredzamu. Līdzīgu stiklam. Un vēl es gribu saprast, kurš no mums attiecībā pret kuru no mums ir “aiz” tā stikla. Nu – jūs taču man nemēģināsiet iestāstīt, ka abi esam tam vienā pusē?

Jo kāpēc tad es nevaru viņai pieskarties? Nemaz nesāciet – smiekli nāk, bet es tomēr nespēju piekrist, ka tam man vienkārši nepietiek spēka vai prāta. Ja nu vienīgi – varētu pieņemt, ka es esmu īsts, bet viņa ir tikai uzzīmēta. Uz stikla, lai mani kaitinātu. Un rītos un vakaros kāds aiz tā kupola iededz gaismu, lai tā ar savu mirdzēšanu kaitinātu vēl vairāk.

Bet te, lūk, ir kārtējā nesaprotamība – kas un ko, un kādā veidā, un kādā mērā tad padara īstu? Nu lūk – ja es esmu, bet viņa arī ir, lai arī uzzīmēta – kurš no mums tad ir īstāks, salīdzinot ar otru? Ļoti gribētos pieskarties viņai pirkstiem un cerēt, ka tas šo neskaidrību kā nebūt padarītu skaidrāku, saprotamāku. Un varbūt pavisam atrisinātu. Jūs sakāt, ka uzzīmētie ir mazāk īsti, nekā mēs? Tātad Ļeņins, Staļins, Markss, Engelss, Brīvība, Demokrātija, Valsts, Dievs un visi pārējie gleznu tēli arī nav īsti.

Un kā tad paliek ar grāmatām? Nu, lūk, par piemēru, tas pats Salmans Rušdi ar to pašu savu, par piemēru, “Florences burvi” vai “Maura pēdējo nopūtu”. Vai kāds vēlas teikt, ka Džavaharlals Neru vai jebkurš no Mogulu imperatoriem nav bijuši īsti? Lai gan – varbūt tieši te arī ir tā atslēga – nav bijuši, bet tagad gluži vienkārši atkal ir. Vai arī – ir gan bijuši, bet tagad gluži vienkārši vairs nav. Īsti.

Un ko īsti nozīmē būt vai nebūt īstam? Ko īsti nozīmē būt vai nebūt bijušam īstam? Vai tad, kad izteikts šis spriedums, ka kaut kas ir vai nav vai ir vai nav bijis īsts, tam vēl atliek iespēja kādā veidā kļūt īstākam vai neīstākam, nekā tas ir ticis atzīts esam? Vai mēs paši esam īsti, būdami uzzīmēti uz sienām, iedomāti, iecerēti, uzrakstīti un aiztelegrafēti, portretēti un fotografēti, modelēti un dizainēti, bet nekad un ne reizi nebūdami tiešami tikušies ar kādu patiešām izdomātu vai kādu patiešām īstu?

Viņš un viņa. Viņi un viņas. Viņi visi un viņas visas. Sēž manā priekšā un tukšiem un truliem teļa skatieniem veras tajā, ko es runāju. Vai šīs auditorijas priekšā es esmu īsts un vai šī auditorija ir īsta manā priekšā. Varbūt visi šie studenti vienkārši iedomājas dzirdam vienu un to pašu fiktīvo balsi skanam savās galvās. Masu psihoze, zinies. Pēc nodarbības noteikti jāaiziet iedzert uz savu iedomāto veselību vienu īstu un vienu neīstu alu.

Bet Tevi es vēlos Tevi redzēt uz ceļiem. Savā priekšā. It kā Tu mani pielūgtu. It kā es būtu kāds Buda vai dievs, kura vārdu nemaz nav svarīgi piesaukt. Kura vārdu nemaz nav iespējams piesaukt. Aiz horizonta pazūd saules ripa un Tu joprojām esi tikpat kaila un skaista, kā biji tajā reizē. Daži gan man mēģina ieskaidrot, ka tā nemaz nav un neesot bijis, bet man ir vienalga. Arī, ja saule ir lode. Gaidi mani zem zināmās liepas, kura pa īstam ir tikai mūsu abu iedomās, Lindiņ.