Priekā!

Jā… ar cik daudzām no jums gan es savulaik esmu un neesmu ticies… Ar jums es šajā gadījumā domāju šīs un citu vietņu virtuālās iedzīvotājas. Nez – vai virtuāliem pilsoņiem ir tādas pašas tiesības kā virtuālām pilsonēm, vai ir arī virtuāli mietpilsoņi un virtuālas mietpilsones? Vai arī virtuālie mēdz virtuāli iet pie saviem virtuālajiem miertiesnešiem virtuāli slēgt un virtuāli šķirt virtuālas laulības?

Nē, šis nav viens no tiem lielīšanās ierakstiem, kur es, izdomātos vārdos saucot un īstajos vārdos nesaucot, raksturotu, kā ar kuru no jums visām ir vai nav bijis. Kura zināja parādīt un pastāstīt ko vairāk vai mazāk mugurā uzvilktu nekā tikai to tetovējumu uz jostas vietas un tamlīdzīgi. Nav svarīgi. Svarīgi ir tikai tas, ka es jūs visus vēl aizvien atceros. Katru kaut kā cita dēļ.

Tagad nesākšu uzskaitīt. Vienkārši – visas kafijas ir bijušas garšīgas. Un es to saku kā cilvēks, kurš kafiju parasti ikdienā nelieto. Visi manis dzirdētie un nedzirdētie šķiršanās stāsti ir bijuši šausmīgi. Un to es rakstu kā cilvēks, kurš pats no laba prāta nekad nav šķīries, bet dažas reizes ir bijis šķiršanās iegansts citiem. Nē, es nerekomendēju mīļāko attiecības, man tās vienkārši šķiet vienīgās dabiskās.

Vegāni un citi knābātāji ne ēdāji var iet ieskrieties un nemaz nesākt izteikties. Es nesaku, ka mīļāko attiecībās viss ir tikai labi un pareizi. Vienkārši labā un pareizā šajā attiecību modelī vienīgajā, manuprāt, ir vairāk nekā nelabā un nepareizā. Jā, ja kādai no jums vēl vai atkal ir vēlēšanās, varam arī vēl vai atkal padiskutēt par reliģisko labumu un nelabumu reliģijā – es nepiederu nevienai no tām. Dažās mani pielūdz, citas vēlētos upurēt.

Es tikai mierīgi visu atceros. Cigarešu dūmus un kafijas tvaiku. Tējas garšu uz tikko noskūpstītajām lūpām. Lietus lāses, kuras žūst no pirms mirkļa novilktā krekla pēc tam, kad uz pirmo un pēdējo tikšanos esi viņu gaidījis pārāk ilgi. Un muļķīgo strīdu pašam ar sevi – vai pēc pēdējās tikšanās reizes tev vēl ir morālas tiesības un amorāls pienākums kādu kaut kur pavadīt. Jā vai nē. Kā un cik tālu.

Jā, muļķīgi, es jau norādīju. Viņu sauca ****** un viņa vēl nebija beigusi vidusskolu, kad tas notika. Mēs tikāmies pāris mēnešus un tas daudzējādā ziņā bija interesanti. Jā, protams, mēs tikāmies arī gultā, bet tiem, kuri tūlīt sāks mani saukt par vecu izvirtuli, varu norādīt – tas notika pirms ne mazāk kā desmit gadiem. Tovakar viņa paziņoja, ka ir stāvoklī. Man nav ne jausmas, vai no manis. Es nobijos un viņu toreiz nepavadīju. Izrādās, būtu vajadzējis, lai cik arī ļoti es bijos. Viņa mājas tā arī nesasniedza. Esmu dzirdējis dažādus iemeslus, kāpēc. Bērēs es nepiedalījos, jo uzzināju par tām tikai pēc pāris mēnešiem. Šodien viņai būtu apritējuši 30 gadi. Priekā!