NIEKI IX* KIRBISS Tieši tā — kirbiss [ģen. kirbisa] bez ‘ķ’ un ar diviem ‘ss’ — teica mana Vecmamma. Var jau būt, ka tā bija tāda smalka izrunāšanās, jo kundze tomēr bija citu asiņu. Tomēr es sliecos domāt, ka tas bija somugru [leivu] fonētikas iespaids, jo mani vecvecāki piederēja pie paaudzes, kas vēl bija dzirdējusi senču valodā runājušus vecvecākus. Mūsu saimniecībā tos audzēja daudz .. kā nezāles. Māja bija Gaujas krastā, 70 metru pa taciņu bija upe. No tiem laikiem, kad Gauja grauzās cauri lokālajai augstienei, pamazām mūsu krasts bija izveidojies kā tādas terases. Tagad upe dziļi lejā, reizēm dižpalos gan uznāk ūdeņi uz līča pļavām, un tad var bradāt šekteniekos pa seklumu un lasīt zālē pērdamās līdakas ķeselē. Senāk gan uzplūdusi augstāk, un zeme uz apakšējās terases un līča pļavā melna un trekna, kaut uz maizes smērē. Pēc ziemas, kad pavasaros kurmuļi sadzen savus rakumus, jāņem ķerra [te gan saka tačka, es arī īsti nesaprotu, ar ko viens aizguvums labāks par otru], lāpsta un grābeklis un jāiet līdzināt tie kalni, lai netraucē pļaušanu. Zemi vācu ķerrā un vedu augšā — puķu un citām dobēm, arī ko puķupodos likt. Tādā dienvidrietumpuses terases nokalnītē pietika pāra reižu iedurt lāpstu un apmest zemi .. ķirbju dobe gatava. Tikai salnas, proti, uzmanīgi jāklausās laika ziņas. Vēl tagad mūsmājās kā jau vidlatviešu vidē, kaut saimniecības vairs nav, sākoties laika ziņām, atskan daudzbalsīgs KUŠŠŠŠŠŠ. Tolaik agroplēves vēl nebija, toties avīžu makulatūras netrūka — taisījām tūtas un likām virsū. Rudeņos gan salnu naktīs skrējām ar segām un sienu un visus lielķirbjus sedzām, kā daža māte bērnus nesedz. Ķirbju rudenī beigās bija daudz, ij govīm, ij vistām un citam lopam barojām. Cilvēkiem vārīja putras. Ciest nevaru vēl šobaltdien. Pankūkas tomēr bija tā neko. Arī pagrauzdētas sēklas labas. Burciņās lika gabaliņos ar garšvielām [kanēlis, krustnagliņas] un etiķi. Tie gan bija labi. Taču etiķis [esence] tolaik bija deficīts, un sāka konservēt cidoniju sulā; tādi gan man negaršo. Proti, tās ķirbju ogas manis pēc [patiesībā] varēja būt mazas un augt citos dārzos. Kopš aizgāju no laukiem uz rīgām, vēlāk jūrmalām, īpaši par ķirbjiem neinteresējos. Mazliet pašausminājos par Helovīna ķirbjiem, bet ne jau reliģiskā vai estētiskā aspekta dēļ. Kaut kur iekšcilvēkā kāda skarba balss saka, ka ar ēdienu nespēlējas… Tagad man tādas īstas zemes nav, ir podu kultūras [salāti un citi zaļumi], siltumnīca tomātiem, dažas dobes gurķiem, kabačiem. Kastēs kā dekoratīvs aizkars lievenim aug pupiņas. Bet nu jau pāra gadu pa pagalma stūriem staipās ķirbji gan lielie, gan mazie. Pietiek pašiem un kaimiņiem arī; proti, divas lietas — daudz laba komposta [mauriņa pļaušana] un esam iecienījuši ķirbja biezzupas, sanāk arī pankūkām un maizei. Mazos ķirbīšus [1, 5–2 kg] pildām un cepam krāsnī veselus. Smieklīgais ir, kad nezinātājs ienāk sētā un nesaprot, kāpēc jasmīnkokam un jaunpriedītei tādi lieli un dzeltēni, un strīpaini augļi. Un vienīgā reize gadā, kad slēdzam vārtiņus, ir Helovīns :D. * Paldies DanaL par ideju! |
