Ruapehu

Gribas doties ceļojumā vulkāna krāterī vai arī tikt notiesātam uz nāvi. Vulkānu esam jau izvēlējušies par noziegumu un veidu, kā mani sodīt, gan joprojām nespējam vienoties.

Ziniet, ir Jaunzēlandē tāda ļoti burvīga vieta – pamatā milzīgs vulkāna komplekss, kuru dēvē par Ruapehu. Esot savulaik filmējies “Gredzenu pavēlniekā” kā Likteņkalns Orodruīns – tas, uz kuru galvenie varoņi stiepa savu gredzenveida metāllūzni iznīcināt. Zem datorgrafikas un visāda citāda grima, godīgi jāsaka, neatpazīstams. Bet nosaukums, manuprāt, romantiski skan.

Un vēl man ļoti romantiski šķiet pakārtam tikt. Ne pārāk garā un ne pārāk īsā striķī. Tā, lai tur nebūtu nekādu šaubu par maniem centieniem glābties, pastiepjoties uz pirkstu galiem, un lai sanāktu kārtīga pakāršana, nevis kaut kāda lēna un mokoša nožņaugšanās. Sadomazohismā neko romantisku es nesaskatu.

Bet tu varētu būt mana soda izpildītāja. Tas nu reiz atkal būtu romantiski. Varu lieliski iztēloties Tevi stāvam man blakus uz ešafota un, rokām pavirši žņaugot karātavu lūkas sviru, vērojam, kā kāds melnā un piegulošā sutanā tērpies man vēl cenšas iebarot pēdējo mazumiņu svētā vakarēdiena. Ir tikai viena nelaime – man negaršo neraudzēta mīkla. Vīnu, to gan viņi var man dot šurpu daudz. Neierobežotā daudzumā – lai tiktu pakārts taču laikam nav īpaši svarīgi, cik ļoti esi piedzēries.

Tas varētu būt svarīgi tikai, metoties uz galvas vulkāna krāterī. Ruapehu krāterī gan vietējie nekustamo īpašumu attīstītāji jau pamanījušies ierīkot ezeru, tomēr, ej nu sazini, kā tur… lai gan – haizivis nedzīvojot.

Viņa ar mani vairs nerunā, kopš pulksten 3:30 naktī piezvanīju, lai pateiktu, ka esmu nobriedis un nospriedis un mēs abi braucam uz Jaunzēlandi. Ap kaklu līdzīgi savilktai karātavu virvei tinas un pinas telefona vads. Viņa būs mana soda izpildītāja, ja jau neko jēdzīgāku par sapņiem par Jaunzēlandi neesmu spējis šai mūžā tai dāvināt. Linda, ja šeit un tagad vēl šito lasi, atsaucies, lūdzu. Ir ļoti grūti Tev piezvanīt atkārtoti – esmu sapinies tālruņa drātīs. Un, nē, neprasu Tev sevi atbrīvot, tikai un vienīgi piezvanīt kādam, kas varētu sazināties ar kādu, kas to varētu un būtu ar mieru izdarīt.

Varu iedomāties, kā beigās viss šis dienasgrāmatas ieraksts un viss stāsts par mani beigsies kā pasakā par lielo rāceni. Linda taču noteikti nav tāda ragana, lai nepiezvanītu nevienam, vai ne? Un tad nu sanāks viss ciems, un vilks mani aiz matiem un aiz ūsām, aiz bārdas un aiz ausīm, aiz olām un aiz dažām citām – pieklājīgā vārdā nesaucamām daļām. Lai arī vieglāk taču būtu bijis vienkārši pavilkt vaļā kādu no tālruņa līnijām, kurās es esmu sapinies.

Tātad – ja nu Tevi (ne)sauc Linda, Tu ne(esi) ragana un arī (ne)sapņo par Jaunzēlandi tāpat kā es – lūdzu piezvani. Man šobrīd nav ne mazākās iespējas citādi ar Tevi sazināties.