NIEKI VIII [kāpēc es nekļuvu par amuriku pilsoni :D]

Es nekad nevarētu kļūt par īstu amurikāni. Pateicības Dienas tītara cepetis mani iedzītu nepatriotiskā depresijā. Nepārprotiet, esmu gaļēdājs, un nekādi ētiski apsvērumi mani netraucē ēst to dzīvnieku gaļu, kas atrodas aiz europās vispārpieņemtās sugu solidaritātes robežas. Taču man NEGARŠO tītara-kalkūna-kurkāna gaļa! Negaršo, un viss!

Manas bērnības gadi iekrita pēcHruščova liesajos gados. Laukos Vecāmamma un Vectēvs tāpēc rosīja palielu saimniecību, lai mēs, rīdzenieki, kaut kā varētu sisties cauri. Patiesībā tolaik jau gandrīz katram pilsētniekam bija kāds atbalsta punkts laukos, proti, tāds bija mirkļa sociālais šķērsgriezums — gandrīz visi bijām puslaucinieki; kam nebija lauku, klājās gŗūtāk, pavisam gŗūti tiem, kam nebija pat blata, jo īpaši tiem [vairumam], kuŗu algas nepieļāva ikdienējus iepirkumus tirgū.

Tā nu vecie turēja divas govis [vienu puslegālu it kā kaimiņa, atļauta bija viena govs], audzēja teļus, cūkas, pa laikam kādas aitas [gaļa + vilna], vistas, reizēm trušus. Zosis un pīles reti, nobaroja tikai uz kādiem plānotiem lieliem godiem, piem., kāzām, — nerentējās, jo blakus bija Gauja, pa kuŗu tie putni it bieži migrēja uz svešām cepešpannām vai pat uz mežazvēru virtuvi. Un tītarus.

Kad tādu tītaru nobaroja, tad bija pat 15–20 kg gaļas. Uzlika lopu uz Rīgas autobusa [bija tāds šoferīšu pakalpojums, bieži bezmaksas, — novest paciņas pilsētas radiem], un “badu mirdamie” rīdzenieki aš divas nedēļas visādos veidos to notiesāja. Jau toreiz nebiju sajūsmā par specifisko gaŗšu, bet Mamma lieliski gatavoja, pat truša gaļa negaršoja pēc truša. Mūsu ģimene gan piederēja pie tiem laimīgajiem, kuŗiem bija dažādi blati [Mamma ārste], tostarp reizi mēnesī [ziemās] mums ienācās no radiem, kas bija sakaros ar kažokādu fermu, arī viena nūtrija [ap 4–5 kg gaļas, kautķermeņus, praktiski bez maksas, izdalīja savējiem], it kā žurka, bet, cepetī vai žāvēta, tomēr gardums.

Tītari. Manas bērnības šausmu stāsts. Biju diezgan pasīks puišelis, varbūt pat pieaudzis tītars svēra vairāk. Vasarās mani “pieslēdza pie sistēmas”, proti, govs. Visas brīvdienas pavadīju laukos, no sākuma laikam uzbarošanas un labjūtes nolūkos, vēlāk jau kā mazais izpalīgs. Pirmo izkapti man iesēja septiņu gadu vecumā — tā nu gāju ar deķi [segas lieluma pašausta nātna auduma kvadrāts ar striķiem stūros] un izkapti pa malām, pa grāvjiem piepļaut govīm un teļiem, bēra gan arī cūkām, sēku. Bija man arī mazāks koka siena grābeklis un trejzaru sekumi, labi trīts kaplis biešu vagām.

Ap dzīvojamo māju bija sēta, šo pagalmiņu dēvēja par mazo sētiņu. Tomēr es ātri iemācījos, ka, pirms iziet lielajā pagalmā, vispirms uzmanīgi jāpaveŗas vai tuvumā nav tītaru. Tītarpaps mani nu pagalam nevarēja ciest pat tad, kad man mugurā nebija sarkanais krekliņš. [Cik nu toreiz bērnam vispār bija drēbju — viens-divi krekliņi .. pārējie pirksti skatīšanai lieki.] Daudzreiz nācās mukt, pāra reizes saknāba un ar spārniem sasista. Liela bijība man bija pret tiem buldurētājiem.

Tītari nakti kā jau visi putni gulēja kūtī. Dienu gan staigāja visur, pa pagalmu, pa aplokiem, pa krūmiem un pa Gaujas malas līča pļavām. Taču vienu vakaru uz slaukšanas laiku šamējo nebija kūtī. Vecmamma visādi izsaucās un izmeklējās. Apraudāja. Domāja, ka lapsa. Tām tāda mode — nokost visus pēc kārtas, tad aizvilkt vienu. Izmeklējāmies visur. Nekā. Patiesībā biju gana priecīgs, bet neizrādīju, jo nu diezgan droši varētu apgūt visu apkārtni. Aizsūtīja mani pa ceļu kalnup, varbūt no vanaga slēpdamies pamukuši kādā grāvi. Tiem mājputniem, arī vistām, pašaizsardzībai un no bailēm gaisa trauksmes gadījumā uznāk tāds kā letarģiskais miegs .. sastingst kā miruši, citreiz uz vairākām stundām.

Izstaigāju diezgan tāļu. Nekā. Nācu pa olnīcu lejā uz mājām. Ticis diezgan tuvu jau, pacēlu acis uz augšu .. — pret saulrieta iekurtām debesīm uz lielā labības šķūņa jumta kores aš 15–17 metru augstumā visi 20 buldurētāji sēdēja glītā rindiņā ar galvām uz rietumiem .. vērodami saulrietu, klusiņām buldurēja savā starpā. Tītari nelidojot?

Kad mani astoņdesmito sākumā kverkšķināja pa Stabu ielas augstceltni* un piedraudēja cita starpā ar izraidīšanu no laimes zemes seserijas, tad varbūt viens no iemesliem, kāpēc es turējos pie dzimtās Latvijas un Gaujasmalas, bija tītara cepeša vīzija. Tā nu bērnības pieredzes summa summarum ar tītariem padarīja neiespējamu manu [eventuālu] kļūšanu par pilnvērtīgu ASV pilsoni :D.

* Bija tāds lokāls rīdzenieku jociņš: “Kuŗa ir visaugstākā ēka Rīgā? Stūŗamāja, jo no tās var Sibīriju redzēt.”