Vai bēgļi?

Šovakar pieredzes apmaiņā viens puikiņš bija uzdevis jautājumu par tiem kas aizbēga no valsts. Varētu jau to nezināšanu novelt uz viņa gadiem, bet ja onkuļi sāk nejauki izteikties tad gan man pat sievietei gribās viņam uzšaut pa vienu vietu. Kas būtu noticis ja nebūtu saņēmuši drosmi un aizbraukuši? Man daudz ir zināmu radu ģimeņu kuri bija spiesti to darīt jo nebija darba un tas kas bija ar to nevarēja iztikt. Ko vajadzēja darīt? Pie baznīcas ar cepuri sēdēt? Arī manā ģimenē gāja smagi bērniem jāmācās, ēst vajag un ģērbties, komunālie maksājumi jāmaksā. Ziniet kredītu mums nebija par tiem varat nebakstīt, bet skolā vadīt trīsus bērnus līdzekļus vajag. Pagastos nav tādu darba vietu kur maksā tūkstošus un tādu utopiju kur kāds iesaka pārvākties uz lielām pilsētām var izdomāt tikai tāds kuram tajā galvā mazliet kas trūkst. Dēls mācījās tehnikumā un viņš saprata ka mēs vienkārši ar savām algām neko nevaram pavilkt un viņš divdesmit gados aizbrauca uz Skotiju strādāt. Nebija naudas ko bērnam iedot biļetēm un pirmajam laikam dzīvošanai. Naudu aizdeva kaimiņiene kurai liels paldies jo uzticējās. Doma bija tikai gadu pastrādāt, papelnīt naudu skolai un atgriezties mācīties. Sākums bija smags kamēr pamazām viss nokārtojās. Aizbrauca kaut bija veselības problēmas, bet cits nekas neatlika. Pirmo algu saņemot atsūtīja naudu kaimiņienei ko bija aizņēmies. Pēc gada taisījās braukt atpakaļ, bet pie mums nekas nebija mainījies un dēls gribēja vēl gadu pastrādāt, lai sanāk arī pārējiem skolas gadiem. Tagad dēlam ir trīsdesmit seši gadi un ir beidzis skolu tur. Veselība ir uzlabojusies pateicoties tam, ka ir nauda un var atļauties ēst veselīgi, bet Latvijā bija jāiztiek ar to kas sanāca. Domājat man bija viegli palaist bērnu pasaulē un teikt viņam. Dēls es nevaru tev palīdzēt, ja pats dzīvē izsitīsies tad arī tev kas būs. Viņš teica, saprotu mammu, neuztraucies. Viņš ir izsities tikai ar savu uzņēmību, stāda tur dārzu sev pie mājas un audzē tomātus savā siltumnīcā tā pat kā mēs darījām šeit. Atsūta mātei naudu, lai sanāk kādai ekskursijai vai teātrim. Arī meita man ir projām, māsa, māsas bērni, māsīcas bērni un kā viņiem klājās visiem pirms tam šeit es labi zinu. Neviens nav dzērājs ne slaists kurš šeit negribēja strādāt un arī nav bēgļi kā te dažš labs iedomājas. Cilvēki vienkārši nevar iztikt tikai no zilām debesīm un svaiga gaisa. Kamēr Latviju izlaupīs atsevišķi barokļi un visu stūķēs savās kabatās tikmēr arī nekas nemainīsies. Nav te ko vainot parastos darba darītājus kuri nu redziet tādus barokļus ievēlējuši.Nedevām tak tādas pilnvaras zagt un izsaimniekot! Nu nebrauks cilvēki atpakaļ kamēr nejutīs ka pamazām sāk katrs atbildēt par savām cūcībām Latvijā.